Avots: Leta

Azoru arhipelāgs viesus pārsteidz ar neparastajām dabas ainavām; tūrisms tajā ir viena no svarīgākajām ekonomikas nozarēm

PĒRN mans atklājums bija Portugālei piederošā Madeira – sala, kas atrodas Atlantijas okeānā un ir slavena ar attīstīto tūrisma infrastruktūru.

Atklājumi jāturpina un jāskatās tālāk. Un tālāk ir Azoru salas, kuras arī atrodas Atlantijas okeānā. Madeira un Azoru salas – vienā un tajā pašā okeānā, skaistas, bet arī ļoti atšķirīgas.

Atšķirībā no Madeiras dzīves ritms Azoru salās ir nesteidzīgāks, un tur nepārvietojas skaļu tūristu pūļi. Šāgada februārī salas šķita pat ļoti rāmas un klusas.

Azoru salu nosaukums ir cēlies no portugāļu vārda «azures», kas ir daudzskaitlis vārdam «zils». Tas attiecināms uz mainīgo okeānu.

Taču salām drīzāk piestāvētu nosaukums, kas asociētos ar zaļo krāsu, jo tā nu ir simtiem toņos.

Cita leģenda vēsta, ka arhipelāga nosaukuma pamatā ir vārds «acor», kas portugāļu valodā nozīmē ‘vistu vanags’.

Putni, kas reiz salās lidinājās, gan izrādījušies klijāni. Šī putnu suga Azoru salās vairs nav sastopama, tik vien kā atsauce uz to ir dažos suvenīros.

Par Azoru salu simbolu ir kļuvušas hortenzijas. Uzreiz jāsaka, tā kā es Azoras apmeklēju februārī, tad ziedošas hortenzijas neredzēju, bet, ja atkal braukšu turp, tad noteikti jūnijā, jūlijā vai augustā, kad ceļmalās hortenziju krūmi ir košos ziedos.

Kur tektoniskās plātnes krustojas

Nav viegli iedomāties skatu pirms miljoniem gadu, kad okeāns sāka mutuļot, jo bīdījās tektoniskās plātnes, un zemūdens vulkāni izvirda lavu, kura uzreiz atdzisa okeānā.

Senāk vulkāniskie izvirdumi veidoja gigantisku kalnu grēdu Atlantijas okeānā.

Vietām šī grēda ir sadalīta ar lūzumiem, izkususī magma tika izspiesta pa šiem lūzumiem, un tā izveidoja Azoru salas.

Šīs salas, kas uz mūsu planētas ir vienas no jaunākajām, pacēlās virs okeāna viļņiem pirms nepilniem pieciem miljoniem gadu. Viena mazāka, cita lielāka. Sākumā bija lavas krāvumi un pelni, bet tad, kad cilvēki pirms vairākiem gadsimtiem secināja, ka klimats ir itin labvēlīgs, un sāka vest turp augu sēklas un stādus, salas pakāpeniski pārvērtās brīnišķīgās oāzēs, gluži vai botāniskajos dārzos.

Azoru arhipelāgs atrodas Atlantijas okeānā aptuveni 1600 kilometru uz rietumiem no Portugāles galvaspilsētas Lisabonas un ir vistālākā Eiropas rietumu teritorija.

Azoru arhipelāgu veido deviņas vulkāniskas izcelsmes salas: Floreša, Korvu, Grasjosa, Fajala, Piku, Sanžorže, Terseira, Sanmigela un Santamarija, kā arī mazu salu grupa Furmigašas. Reljefs ir kalnains, augstākā virsotne ir Piku kalns (2351 metrs virs jūras līmeņa), kas atrodas Piku salā. Tieši tur ainava visvairāk atgādina Islandē redzētos skatus, un ne velti Piku salu dēvē par melno salu vai pelēko salu. Citas salas, nosaukumos pievienojot krāsas, ir gluži kā koša varavīksne – ir, piemēram, zilā, zaļā, dzeltenā un violetā sala.

Krāteri, geizeri, karstie avoti, milzu papardes, mūžzaļas efejas reiz nu ir tas, kā pie mums Latvijā nav. Salās valda subtropu jūras klimats, kurā ir sastopami mūžzaļie subtropu meži un krūmāji.

Vidējā temperatūra ir no plus 14 grādiem pēc Celsija janvārī līdz plus 22 grādiem pēc Celsija jūlijā. Azoru salās mēdz teikt, ka laikapstākļi te mainās vai nu ik pēc desmit minūtēm, vai ik pēc desmit kilometriem. Ja līst, tad nevajag bēdāt, jo lietus drīz pārstās. Vējš aizpūš un izkliedē mākoņus. Ja migla vai mākonis ieguļas kādā krāterī, tad gan to tik viegli neaizpūst.

Nu ko – atliek internetā virtuālajos attēlos apskatīt to, ko būtu varējuši redzēt, ja laikapstākļi būtu labāki.

Lai ceļojums priecētu

Ideāls variants no Latvijas, dodoties uz Azoru salām, ir nesteigties, bet izbaudīt arī Portugāles galvaspilsētu Lisabonu, caur kuras lidostu no Rīgas ved aviosatiksme uz šīm salām, un tikai nākamajā dienā plānot lidojumu no Lisabonas uz Azorām. No Lisabonas lidostas pēc divām stundām, pagriežot pulksteni par stundu atpakaļ (ar Latviju tad jau būs trīs stundu starpība) tiek sasniegta Sanmigela sala. Jāpiebilst, ka tiešos lidojumus no Rīgas uz Lisabonu piedāvā aviokompānija airBaltic, bet no Lisabonas uz Sanmigela salu lido, piemēram, aviokompānija Sata Azores Airlines.

Kopumā arhipelāgs aizņem 2333 kvadrātkilometrus bagātīgas vulkāniskas izcelsmes teritorijas. Salu izmēri ir dažādi. Vismazākā ir Korvu – tikai 17 kvadrātkilometru, bet lielākā ir Sanmigela – 747 kvadrātkilometri. No Korvu līdz Santamarijai ir 620 kilometru.

Lidlauki ir visās deviņās arhipelāga salās, un satiksme starp salām notiek galvenokārt ar nelielām lidmašīnām (starp dažām salām – gan ar prāmjiem).

Starp citu, manā ceļojumā bija trīs salu (Sanmigela, Fajala, Piku) tūre, bet lidojuma norise deva iespēju izkāpt vēl vienā salā – Terseirā – tādā kā «tramvaja pieturā». Tas gan bija īss mirklis. Taču laikapstākļi bieži vien mēdzot lidojumus aizkavēt, tāpēc, dodoties uz Azorām, ir prātīgi atķeksēt apdrošināšanā opciju, kas sola atlīdzību par lidojumu kavēšanos.

Prāmji nodrošina satiksmi starp tuvākajām salām, piemēram, starp Fajalu un Piku, kuras šķir tikai seši kilometri.

Lai gan brauciens nav ilgs – aptuveni pusstundu, jārēķinās, ka Atlantijas okeāns mēdz pamatīgi viļņoties. Padoms – jāsēž prāmja centrā, jāskatās uz horizontu. Tabletes pirms tam? Var mēģināt ingvera tabletes.

Nesteidzīgi, bet čakli

Azoru salās cilvēki mitinās tikai no 1427. gada, kad pirmo no visām salām – Santamariju – atklāja portugāļu kuģinieki.

Liecības par to, ka cilvēki būtu apdzīvojuši Azoru arhipelāgu pirms XV gadsimta, ir meklētas, bet nav atrastas. Kopš XV gadsimta pirmās puses Azorās sāka iedzīvoties atbraucēji no Portugāles un Flandrijas. Viņi ieveda liellopus, ieviesa kukurūzu un izveidoja vīna dārzus. Laikā starp 1580. un 1640. gadu, kad Portugālē valdīja spāņi, Azorās izveidojās svarīgas tirdzniecības ostas – Angra Terseiras salā un Pontadelgada Sanmigelas salā. Ostas uzplauka no tirdzniecības ar Jauno pasauli, proti, Ameriku.

XIX gadsimtā Azoru arhipelāgs bija piestātnes vieta amerikāņu vaļu medību kuģiem. XX gadsimtā Azoru salas guva ienākumus no tā, ka tika izmantotas par atbalsta punktu transatlantisko kabeļu kompānijām, kas veidoja savienojumus starp Ameriku un Eiropu, meteoroloģisko pētījumu centriem, kā arī militārajām gaisa bāzēm (Terseirā arī XXI gadsimtā darbojas ASV gaisa spēku bāze).

Mūsdienās liela daļa azoriešu strādā piena lopkopības un piena produktu ražošanas nozarē, kā arī tunču zvejā. Arī tūrisms ir būtiska nozare, taču nav tā, ka Azoru salu ekonomika balstītos uz tūrismu tik lielā mērā, kā tas ir Madeirā vai Vidusjūras salās.

Azoru salas ir autonoms Portugāles reģions un eksotisks Eiropas Savienības (ES) nostūris, kur dzīve ir nesteidzīgāka, salīdzinot gan ar kontinentālo Portugāli, gan ar daudzām citām ES dalībvalstīm. Azoriešus var redzēt sēžam kafejnīcās un rosāmies dārzos. Te tiek darināti skaisti izšuvumi, tamborējumi, mezglojumi, rotaslietas, kā arī keramika. Skolēniem modē ir futbols. Atliek vien brīnīties, kā tik nelīdzenā reljefā var ierīkot perfekti gludu futbollaukumu.

Piena lopkopība it īpaši attīstīta ir Sanmigela salā. Cik salā ir govju, tā īsti nezina neviens, bet vieglāks rēķins – uz katru iedzīvotāju, kuru skaits ir aptuveni 140 tūkstoši, esot viena govs. Salā tiek gatavoti sieri, kas ir garšīgi, bet arī dārgi.

Leknā, vulkānisko pelnu bagātinātā veģetācija ļauj audzēt lieliskus lauksaimniecības produktus. Azoru salās atrodas Eiropā vienīgās tējas plantācijas un arī Eiropā vienīgās ananasu audzētavas.

Tējas audzētavā un ražotnē Cha Gorreana apmeklētājiem rāda senos darbarīkus un stāsta par tējas tapšanas procesu. Nu kā nepirksi suvenīram tēju, ko tautastērpos tērpušās salinieces čakli safasējušas? Skats uz tējas plantāciju ir sirreāls – Sanmigelas nogāzē tumši zaļas tējas krūmu rindas, bet fonā koši zils okeāns.

Azoru salu ananasi esot kaut kas īpašs. Vietējie teic, ka tie ananasi, kurus pērkam lielveikalos, neesot pareizie. Azorās ananasi neaug kokos, bet gan siltumnīcās kā krūmi. Ananasu saimniecībā ir vismaz 16 siltumnīcas, un katrā ir dažādu augšanas stadiju ananasu stādījumi. Līdz auglim var tikt divu gadu laikā. Kā garšo? Mazliet skābāks par lielajiem, tirdzniecības centros nopērkamajiem, bet var apēst ar visu serdi – viducis mazajam auglim nav ciets. Veikalos vidējā cena Sanmigelā audzētajiem ananasiem ir 12 eiro kilogramā, neliels ananass maksā ap 4–6 eiro.

Savukārt Piku sala ir slavena ar vīnogulāju audzēšanu melnās lavas piesātinātajā augsnē un ar vīna ražošanu. No akmeņiem veidoti nožogojumi pasargā vīnogulājus no lielajiem vējiem. Vīns, kas iegūts no vīnogām lavas dārziņos, ir iecienīts arī Portugāles kontinentālajā daļā. Vislielākās uzslavas ieguvis Terra de Lava vīns. Dārgs gan. Pudele maksā vairāk nekā 40 eiro, turpretī Vino verde lielveikalā nopērkams par trim eiro pudelē.

Kur vīns, tur arī jārunā par ēšanu. Visneparastākā maltīte – brīnumgards sautējums, kura nosaukums portugāļu valodā ir cozidos – top Sanmigela salā Furnas ielejā. No rīta geizerā (karsto avotu cauraustā zemē) ieliek katlu, kurā ir lielos gabalos sagriezts kāposts, cūkas, vistas un liellopa gaļa, burkāni, trīs veidu – parastie, saldie un zilie – kartupeļi un arī garšvielas. Katlu cieši nosedz ar vāku, – šļurk! – virsū uzmet karstos dubļus un iesprauž zīmīti – kam (restorānam vai privātpersonai) katls pieder. Tā ēdiens tiek sutināts 95 grādos pēc Celsija piecas, sešas stundas. Kad šis laiks ir pagājis, tad sajūsminātās un izsalkušās publikas acu priekšā notrauš dubļus, izceļ katlu, un maltīte var sākties. Ideāls sautējums!

Par vaļiem un burātājiem

Gadsimtiem ilgi līdz pat 1984. gadam vaļu medības bija tradicionāls azoriešu rūpals. Nu jau aptuveni četrus gadu desmitus vaļu medības palikušas pagātnē, un tagad, 2025. gadā, tūristiem par tām stāsta kā par daļu no Azoru arhipelāga vēstures. Kopš vaļu medības ir aizliegtas, salinieki savas zināšanas par vaļiem pielieto, lai lielos jūras zīdītājus parādītu gan tūristiem, gan zinātniekiem.

Piku salā ir ierīkots muzejs, kurā laivas, tīkli, senlietas un skarba filmiņa vēsta par vaļu medībām XX gadsimtā. Vērīgi salinieki no piekrastes pakalnu virsotnēm nenoguruši skatījās okeānā, kur redzēs vali, un tad, kad ieraudzīja, pamāja ar karodziņu, un salas vīri pameta darbus un krogus, metās laivās un – aidā – okeānā medīt vali.

Cits stāsts par vaļiem ir Fajalas salā nelielajā Scrimshaw muzejā. Tur apskatāmi unikāli grebumi no vaļu zobiem un kauliem. Tie ir savdabīgi mākslas darbi, kas sniedz ieskatu vēsturē, rāda sadzīves ainas un ievērojamo salinieku portretus. No vaļu skeleta ir darinātas rotas, glāzes un nažu rokturi. Skaisti? Varbūt, bet lielāks ir prieks par to, ka vaļus vairs nemedī.

Fajala un tās galvaspilsēta Orta ir pasaules mērogā slavena pieturvieta burātājiem, kuri šķērso Atlantijas okeānu. Krastmalas promenādē redzami koši zīmējumi un spilgti uzraksti. Tie ir vēstījumi no Ortā piestājušo jahtu komandām, jo katrai tiek atvēlēts kvadrātmetrs, lai vizuāli izpaustos. Ir gan zīmējumi, gan teksti, gan karogi. Arī jahta Milda, šķiet, kādreiz ir Ortā piestājusi. Meklējām Latvijas karodziņu. Tā gribējās ieraudzīt Kārļa Bardeļa, kurš savā laivā uzvarēja okeānu, atstātu ziņu! Neatradām gan.

Burātāji un ceļotāji ne tikai atstāj zīmējumu krastmalā, bet arī iegriežas Ortas slavenajā krodziņā Peter’s Cafe Sport, kur iedzer džinu ar toniku par veiksmi, šķērsojot Atlantijas okeānu ceļā starp Vidusjūru un Karību jūru.

Kā tūristam nosvinēt braucienu uz Azoru salām? To var izdarīt, izbaudot peldi karstajos, termālajos ūdeņos un iedzerot veselībai labvēlīgo minerālūdeni no avotiņa. Saldumam var iemalkot ananasu liķieri. Naudasmakā var ielikt kādu olivīnu, ko okeāna krastā var atrast tāpat kā mūsu dzintaru Baltijas jūras malā.

Vai Azoru arhipelāgs ir vieta, kurp latviešiem gribētos pārcelties uz palikšanu? Varbūt, bet iedzīvoties nebūtu vienkārši, jo salās ir savs unikālais ritms, kas saistīts ar dzīvi nomaļā vietā, Atlantijas okeāna vidū, ar portugāliski azorisko mentalitāti un ar katoliskajām tradīcijām, bet it īpaši jau ar klimatu.

Laiks, lai arī silts, mēdz būt ļoti mitrs. Peldkostīms neizžūst divas dienas, un viesnīcās nav siltu radiatoru. Mazliet būtu bail no zemestrīcēm, kas Azoru arhipelāgā notiek laiku pa laikam, un no vulkānu izvirdumiem. Starp citu, pēc spēcīga vulkāna izvirduma Fajalā 1958.–1959. gadā daudzi salinieki pārcēlās uz Portugāles kontinentālo daļu un pat emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu. Tagad daži no emigrantiem atgriezušies Azoru salās, lai pavadītu te vecumdienas, taču lielākoties aizbraucēji un viņu pēcnācēji uz salām atbrauc vien paciemoties, nosvin vietējos svētkus un atkal dodas prom.

Azoru arhipelāgs

To veido deviņas vulkāniskas izcelsmes salas:

Floreša,

Korvu,

Grasjosa,

Fajala,

Piku,

Sanžorže,

Sanmigela,

Santamarija,

Terseira,

kā arī mazu salu grupa Furmigašas

Autonoms Portugāles reģions

Attālums līdz Portugāles galvaspilsētai Lisabonai: aptuveni 1600 kilometru

Platība: 2333 kvadrātkilometri

Iedzīvotāju skaits: aptuveni 237 tūkstoši

Oficiālā valoda: portugāļu

Naudas vienība: eiro

Svarīgas ekonomikas nozares: piena lopkopība, zveja, it īpaši tunču zveja, vīnogu audzēšana un vīna ražošana, tējas audzēšana un ražošana, ananasu audzēšana, kā arī tūrisms

Piku salas vīnogulāju ainava un Angras du Eroižmu (Terseirā) vēsturiskā arhitektūra ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā

Oficiālā tūrisma vietne: www.visitazores.com

Veikalos vidējā cena Sanmigelā audzētajiem ananasiem ir 12 eiro kilogramā

SLAVENĀKAIS skats Azoru salās ir no Fajalas centrālās pilsētas Ortas uz Piku kalnu, kas atrodas sešus kilometrus attālajā Piku salā. Abas salas – Fajalu un Piku – savieno prāmju satiksme. AUTORES FOTO

SANMIGELAS nogāzē redzamas tumši zaļas tējas krūmu rindas, bet tālumā viļņojas Atlantijas okeāns. AUTORES FOTO