Avots: Leta

Reklāma


(I daļa)

Daudzmiljonu pilsētā Ņujorkā var piedzīvot burtiski visu – no interesantiem tipāžiem un negaidītiem piedzīvojumiem līdz neveiklām situācijām un īpaši nepatīkamiem laikapstākļiem. Šī pilsēta neļauj stāvēt mierā un vienmēr ļauj atrast arvien jaunus iespaidus, pat ja ne tuvu neesi te pirmo reizi

Ir pusdienlaiks, un, tuvojoties Ņujorkai no Ņūdžersijas puses autobusā, pamale izskatās īpaši draudīga. Kad iebraucam mūžīgi sastrēgušajā pilsētā, mani kanādiešu kolēģi saka: «Ja laiks mazlietiņ uzlabotos, tad jau būtu pavisam labi!» Pie sevis nosmeju, ka optimisti, jo esmu redzējusi laika prognozi un, ja laikapstākļi nekļūs vēl sliktāki, tad jau būs izcili! Un tik tiešām – kad autobuss apstājas pusotra kvartāla attālumā no viesnīcas, sāk līt. Prognozes izrādījušās precīzas – ir deviņi grādi pēc Celsija, un no pilnīgas izmirkšanas glābj tikai daudzo apkārtnes teātru nojumes.

Ar abām savām somām skrienu nopakaļ kolēģei no Vācijas, jo zinu, ka aiz mums ir vēl aptuveni 40 cilvēku, un skaidrs, ka uz reģistrēšanos viesnīcā būs jāgaida ilgi. Pēdējā komandējuma daļā palikusi tikai viena oficiālā tikšanās, pārējais ir brīvais laiks, ko katrs varam izmantot pēc saviem ieskatiem. Tā kā Ņujorkā esmu bijusi jau daudzkārt, bet vairums pārējo ir pirmoreiz, zinu, ka kopīgi laiku nepavadīsim, jo mūsu intereses atšķiras. Sarunāju vienīgi ar austrāliešu kolēģi Melu, ka nākamajā dienā aiziesim kopā uz pēcpusdienas tēju.

SMALKĀ VIESNĪCA

Skrējiens ar somām atmaksājas, jo pirms manis rindā ir tikai daži cilvēki, bet aizmugurē jau sastājas milzu pūlis. Kad pēc pusstundas jau dodos prom no viesnīcas, ielās, lielākā daļa aizvien vēl tikai gaida iespēju reģistrēties.

Viesnīca šoreiz smalku smalkā – pie paša Taimskvēra. Ieejot numuriņā, gan ir skaidrs, ka liela daļa no 500 dolāru cenas ir tieši par atrašanās vietu. Istaba kā jau parastā četrzvaigžņu viesnīcā – divas gultas, mazs kafijas aparāts, gludeklis, fēns, bet vismaz krietni plašāka nekā citām reizēm šajā pilsētā un nav gluži kurpju kastes izmēra. Esmu palūgusi istabu ar vannu, kas gan ir diezgan bezjēdzīgi, jo tā pēc tipiskās amerikāņu modes sniedzas drusku pāri manai potītei. Mums ierastās dziļās vannas savos padsmit šīs valsts apmeklējumos neesmu redzējusi ne reizi. Arī pie kafijas automāta pamanu vietējās īpatnības – pat par tādu numuriņa cenu kafija jādzer no papīra glāzēm. Nākamo nakti esmu rezervējusi jau ārpus pilsētas, mani horvātu kolēģi pārceļas divus kvartālus pāri krustojumam uz lētāku viesnīcu, bet kāds Saūda Arābijā dzīvojošs kolēģis vēlāk atsūta ziņu, ka bija domājis pagarināt palikšanu tai pašā viesnīcā, bet par četrām naktīm viņam palūgti 2700 dolāri.

Par šādu viesnīcu tas pat vairs nav sālīti, bet kosmiski dārgi! Tādas te cenas.

Turklāt reģistrējoties man iedod 40 dolāru kuponu, kas it kā esot domāts tam, lai segtu «galamērķa piemaksu». Šī summa katram jāpiemaksā pie publiski pieejamās viesnīcas cenas. Lai arī tāda nav visās viesnīcās Ņujorkā, daudzās tiek iekasēta un ir pasniegta kā pilsētas nodoklis, lai gan gluži tāds tas nav. Naktsmītnes šo piemaksu paņem, lai segtu dārgākās numuru uzturēšanas cenas, bet pretī piedāvā dažādus labumus, par kuriem uzzini reģistrējoties. Šeit par šo summu varot aizbraukt bezmaksas ekskursijā (var izvēlēties no vairākām) un pasūtīt brokastis uz numuru, ko arī nākamajā rītā izvēlos darīt. Liels ir mans pārsteigums, kad no manas kredītkartes konta tāpat tiek noskaitīti papildu 13 dolāri. Par pankūkām, sulu, jogurtu un tēju… Jāatceras vēl, ka šajā valstī arī šādam pirkumam būtu jādod dzeramnauda (daudzviet minimālais ieteicamais apjoms ir 18–20%), un tas nekas, ka par ēdiena piegādi uz numuru jebkurā gadījumā jāmaksā vēl seši dolāri.

Vēl vērts atcerēties, ka cena ēdienkartē ir norādīta bez pārdošanas nodokļa, tāpēc visu laiku jārēķina līdzi. Ēdienu atnes papīra turzā, vienreizlietojamajos traukos. No Vašingtonā piedzīvotās pieredzes, kad numuriņā ieritina ratiņus un noņem lielu metāla vāku, nav ne miņas. Esmu vīlusies – tad jau labāk būtu devusies brokastot jebkurā kafejnīcā tepat uz ielas! Un, tikko kā esmu nolikusi maisus uz galda un turpinu ģērbties, darbinieks klauvē vēlreiz – esot manos maisos aizmirsis kādam citam paredzētās zobu birstes. Sākums nav daudzsološs…

TAIMSKVĒRA TIPĀŽI UN PASTS

Pirms dodos laukā, izpakoju somas un uzvelku visus trīs līdzpaņemtos džemperus.

Vasaras sākumā nudien negaidīju tik aukstu laiku un no sirds priecājos, ka iemetu līdzi vējjaku. Apavu gan ir žēl – jaunās, gaišpelēkās zamšādas botas pēc pastaigas šādos laikapstākļos pilnīgi noteikti vairs neizskatīsies kā no kastes izņemtas.

Vēl pirms pagūstu iziet uz ielas, ejot pa viesnīcas virpuļdurvīm, nāsīs iecērtas spēcīga smaka. Marihuāna, kas te ir legāla kopš 2021. gada. Agrāk pilsēta man asociējās ar ceptu kastaņu vai desiņu stendu aromātiem, bet tagad visbiežāk sajūtama ir tieši zāles smaka.

Taimskvērs gan joprojām ir tūristu iecienītākā vieta. Pusdienlaikā ir neparasti tukšs, apkārt sastopami vien pāris ierastie rajona tipāži. Ielu tirgotāji piedāvā iegādāties cepures, var arī nofotografēties ar rotējošu kameru uz mirguļojošo reklāmu fona, kas nenogurstoši tiek piedāvāts katram garāmgājējam. Turpat kāds kungs kovboja zābakos, cepurē un tikai apakšbiksēs ar uzrakstu Naked Cowboy (kailais kovbojs) strinkšķina ģitāru, bet netālu no Taimskvēra policijas iecirkņa man pretī nāk pulciņš jaunu vīriešu plānos, baltos jūrnieku tērpos.

Laikam jūras vēju rūdījums ir tik stiprs, ka šie laikapstākļi nešķiet kārtīgākas ģērbšanās vērti. Ataust atmiņā pērnais gads, kad nākamajā dienā pēc manas aizbraukšanas no Ņujorkas uznāca sniega vētra un internetu pārplūdināja fotogrāfijas ar aizputināto pilsētu. Šoreiz ir vienkārši auksti un lietains.

Vispirms dodos uz pasta nodaļu, jo Bostonā man tā arī neizdevās nopirkt pastmarkas. Veiksmīgi tieku pie pašapkalpošanās automāta, nedaudz pabakstu pēc bankomāta līdzības veidoto aparātu, un pēc brīža no tā iznāk četras uzlīmes, katra par 1,65 dolāriem – tik maksā nosūtīt starptautisko vēstuli no ASV. Pusi strēmeles aizņem kvadrātkods, nekādu skaistu ziedu vai tauriņu, vai citu zīmējumu, otra puse ir balta. Tā kā tik daudz vietas uz kartītes man nav, pārloku strēmeli uz pusēm un tukšo daļu noplēšu nost. Cerams, aizies! Par laimi, pēc pāris nedēļām adresāti ziņo, ka kartītes saņemtas.

Tālāk dodos gar slaveno dzelzceļa staciju The Grand Central Terminal, kas pēc 10 gadu celtniecības tika atvērta 1913. gadā un ir viena no atpazīstamākajām vietām Ņujorkā. Daudzi seriālu un filmu mīļotāji tajā pamanīs pazīstamus skatus – Vīri melnā, Intrigante un neskaitāmi citi darbi filmēti tieši te. Šodien te neko nefilmē, bet garām aiziet vīrs rozā kovboja cepurē un pēc brīža puisis ar plastmasas gaismas zobenu no Zvaigžņu kariem. Ņujorkā var justies pilnīgi brīvi ikviens un ar savu stilu!

PRIVĀTĀ BIBLIOTĒKA

Drīz vien esmu vietā, kuru šoreiz gribēju apskatīt visvairāk – The Morgan Library, finansista Džona Pīrponta Morgana privātajā bibliotēkā. 1906. gadā pabeigtajā ēkā glabājas unikālas grāmatas, manuskripti, vēstules un mākslas darbi. Par šo vietu esmu uzzinājusi, pateicoties mākslīgajam intelektam – pirms ceļojuma ilgi pētīju, ko tad vēl varētu darīt pilsētā, kad stipri līst, ja galvenās tūristu aktivitātes jau redzētas, un ar šo ieteikumu ir trāpīts desmitniekā!

Mājaslapā var iegādāties biļetes ar konkrētu ieejas laiku, bet es tieku arī pie biļetes kasē, samaksājot 25 dolārus.

Bibliotēkas dārzs diemžēl pieejams tikai piektdienās un nedēļas nogalē, taču, ņemot vērā laikapstākļus, par to īpaši nebēdāju.

Ēku, izcilu klasicisma arhitektūras paraugu, projektējis arhitekts Čārlzs Folens Makims, un brīžam šķiet, ka atrodos kādā viduslaiku abatijā kaut kur Šveicē, bet tad pēkšņi – esmu nokļuvusi mazākā Pētera bazilikas kopijā Vatikānā.

No Morgana kabineta stūrī nolikta bukleta uzzinu, ka koši sarkanais audums uz sienām ir veidots no jauna – oriģinālo sabojājis īpašnieka paradums šajā telpā smēķēt. Tomēr ar brūnajiem koka paneļiem nosegtie griesti, vitrāžas logos un koši sarkanās sienas man rada nomācošu sajūtu, tādēļ drīz vien dodos uz nākamo telpu – meklēt bibliotēkas galveno zāli.

To var atrast, sekojot pūlim. Lielākā daļa apmeklētāju ir tieši šeit, nevis bibliotēkas pārējos stāvos, kur ir gan mežģīņu stilā veidotas grāmatas, gan viduslaikos no krāšņām ilustrētām grāmatām izgriezti attēli – tāda bijusi mode, izmantot tos atsevišķi, pārējo tekstu no jau tobrīd vairākus simtus gadus vecajām grāmatām izmetot laukā.

Bibliotēkas galvenajā zālē ir trīs pazīstamākie šīs kolekcijas darbi: Gūtenberga Bībeles oriģināleksemplārs, ap 1156. gadu veidotais Stavelotes triptihs un Lindavas gospeļu (evaņģēliju) grāmata, kuras aizmugurējais vāks veidots ap 780.–800. gadu un tas ir vienīgais agrīnā insulārā metāla grāmatas vāka piemērs, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Uz mirkli apsēžos uz viena no dīvāniņiem telpas vidū, lai pavērotu apkārtni.

Kņada, sajūsma, interese, visapkārt čalo cilvēki un ir krietni dzīvīgāka atmosfēra, nekā varētu gaidīt no bibliotēkas. Protams, tagad tā ir muzejs, ne publiska lasītava.

Daudzajās džemperu kārtās kļūst karsti, galvenie pieturas punkti apskatīti, un drīz jau arī jādodas tālāk, tāpēc lēnu garu sāku ceļu atpakaļ. Neplānoti iegriežos vēl suvenīru veikaliņā, kuram šeit, pārmaiņas pēc, nav obligāti jāiziet cauri, lai tiktu laukā.

Pirmais, ko pamanu, ir mazas rokassomiņas.

Vai tiešām?! Jā, patiesi, tām pieliktā informatīvā lapiņa vēstī, ka tās ir nākušas no Indijas. Man pašai ir tieši tāda pati somiņa, kuru nopirku uz ielas Ņūdeli. Šīs gan izskatās krietni rūpīgāk sašūtas, taču dizains nepārprotami ir tāds pats! Vēl te ir zeķes ar slavenu grāmatu personāžiem, īpaši smalkas papīra salvetes ar tīģeriem un ziediem, grāmatmīļu tējas maisījums un daudzi smalki grāmatu izdevumi, kurus tā vien gribas paturēt rokās. Man jau ir Annas no Zaļajiem jumtiem grāmatu kolekcija, taču šeit ir īpaši glīts eksemplārs ar zeltītiem sāniem. Turos, nepērku, bet nav viegli.

AUKSTAIS VAKARS

Lēnu soli dodos viesnīcas virzienā. Paeju garām lielajai Ņujorkas bibliotēkas ēkai, kur viesojos pirms gada, izeju cauri Braianta parkam. No tāluma izskatās, ka te ir ļoti glīti apstādījumi, bet, pienākot tuvāk, izrādās, ka augi iestādīti nevis zemē, bet simtiem mazos podiņos. Slikta augsne? Nīkuļo? Tuvumā daudzie melnie podiņi izskatās amizanti.

Tālāk vēl kāds ielu tirgotāja stends, kas paslēpies pie remontdarbu sastatnēm.

Tā izskats liek domāt, ka nez vai šis rūpals ir likumīgs, bet noteikti noiets precēm ir – tiek piedāvāti gan lietussargi, gan pončo.

Staigājoties ataust atmiņā redzētie jociņi par Ņujorkas apmeklētāju «bingo» – visu, ko nākas piedzīvot, apmeklējot pilsētu.

Pa šiem gadiem esmu redzējusi jau to visu. Suņu staidzinātāji, kas katrs ved ap desmit dzīvniekiem; modīgie personāži, uz kuriem skatoties jākasa pakausis, vai tā ir modes ikona vai garīgās veselības problēmu izpausmes; gājējs, kas pats ar sevi sarunājas; neiztrūkstošas urīna tērcītes uz ielu stūriem un asfalta, arī ekskrementu kaudzes, no kurām netālu turpat uz ielas guļ bezpajumtnieki.

Protams, arī žurkas metro. Šajā astoņu miljonu pilsētā vienmēr kaut kas notiek, un te ir gan spožā puse, ko esam iepazinuši seriālos un filmās, pieredze, ko gribas atkārtot, gan arī skarbā realitāte, kurai uzduries pat nemeklējot.

Vēl pēdējais oficiālais pasākums ar kolēģiem kādā āra kafejnīcā pie Īstriveras upes. Esmu savilkusi tos pašus trīs džemperus, bet ar to nav gana, jo sāk līt, pūš stiprs vējš un ap kafejnīcas perimetru izvietotās plastmasas palmas jau grab.

Taujāju pēc kāda karstā dzēriena, bet te tādus neservē. Drebinādamies apēdu frī kartupeļu porciju un pāris tako un, kad esmu izturējusi stundu, bez sirdsapziņas pārmetumiem dodos Volstrītas virzienā.

Dodos uz kādu pagājušā gada kolekciju veikalu turpat blakus biržai. Iepriekšējā reizē jau pie ieejas dzirdēju latviešu valodu, apstiprinot, ka latvieši ir visur!

Šoreiz latviešus nesatieku, bet nevilšus noklausos sarunu starp pārdevēju un pircēju, kas jautā pēc cimdiem. «Mums diemžēl nav cimdu, nav vairs sezona, neviens negaidīja, ka būs tik auksti!» Pēc pusstundas veikalā beidzot jūtos sasilusi. Šķiet, varētu aizvest mājās to visu – izslavētu apakšveļas zīmolu komplekts ap 10 dolāriem, seši burvīgi virtuves dvielīši tikai par pieciem dolāriem. Kad iekāpju Uber, vadītāja nokomentē – cik interesanti, ka tūristi aizvien vēl iepērkas klātienes veikalos. Tad sabīstas, ka vārds «tūristi» varētu mani aizvainot un palabo sevi uz visitors (apmeklētāji). Viņa pati jau kopš pandēmijas sākuma visu pērkot tikai tiešsaistē. Smejos, ka patiešām esmu tūrists un – jā, ir lietas, ko man aizvien patīk izvēlēties klātienē.

Pilsētā sastrēgumi jau beigušies, un brauciens līdz viesnīcai ir raits. Uz brīdi pamanu upes krastos pietauvoto burukuģi ar nolauztiem mastiem. Tas ir Meksikas Cuauhtémoc, kas pirms pāris nedēļām ietriecās tiltā. Tā rezultātā divi cilvēki gāja bojā un vairāki tika ievainoti. Te tas tagad stāv, tumsā, turpat netālu no notikuma vietas.

Liftā satieku kādu amerikāņu pāri, kas, tāpat kā es, izskatās uzvilkuši visas drēbju kārtas, kas ir līdzi. Nelielā ekrānā redzama laika prognoze, un vīrietis, rādot uz to, nosaka: «Un mēs samaksājām 1700 dolāru par cilvēku, lai saņemtu šo!» Viņi krata galvas un izskatās dziļi nelaimīgi.

LĒNĀ EKSKURSIJA

Nākamo rītu sāku ar mantu nodošanu viesnīcas glabātuvē un nolemju izmantot vienu no piedāvātajām bezmaksas ekskursijām – tā dēvēto hop on, hop off autobusu pa Manhetenu. Lai arī maršrutā plānotās vietas esmu redzējusi, laikapstākļi ir tikpat riebīgi kā iepriekšējā dienā un apkārtnes muzeji jau redzēti, tad nu pārmaiņai – autobusa ekskursija.

Brošūrā rakstīts, ka tās garums ir 90 minūšu, man pēc pāris stundām ir sarunāta tēja ar Melu, tāpēc nospriežu, ka tas būs labs slinkais variants – varbūt redzēšu kaut ko jaunu, bet varēšu palikt sausumā.

Izskatās gan, ka tāda doma ir daudziem, un autobusa pirmais stāvs ir piebāzts.

Iespraužu sienā iedotās austiņas un sāku klausīties audiogida stāstījumu. Pēc pirmajām pāris pieturām ir skaidrs, ka sistēma lāga nedarbojas – dažus fragmentus atskaņo vairākkārt, citi pārtrūkst pusvārdā, jo izskatās, ka maršrutu izbraucam ātrāk, nekā plānots. No autobusa pirmā stāva neko lāga arī nevar redzēt, un vairāk sanāk spaidīšanās pilsētas satiksmē. Diemžēl, kad 90 minūtes tuvojas beigām, mēs ne tuvu neesam tikuši atpakaļ, tieši pretēji – atrodamies vistālākajā punktā no vietas, kur man beigās bija jānokļūst. Sāku nervozēt – pēcpusdienas tēja ir pieteikta uz konkrētu laiku, rezervācijas ilgums ir tikai pusotra stunda, un Mela mani gaidīs. Lecu ārā un dodos uz metro, kas parasti Ņujorkā ir visātrākais pārvietošanās veids, tāpēc – lai būtu! Tomēr pirmo reizi pa visiem šiem gadiem man neizdodas nopirkt biļeti.

Stacijā ir tikai pašapkalpošanās automāti, kas te izskatās jau ne pirmo gadu desmitu kalpojuši, un neviens no tiem nepieņem nevienu no manām trim maksājumu kartēm, uzkaroties pie pasta indeksa ievades. Man ir arī skaidra nauda, ievietoju 20 dolāru banknoti, tomēr tad automāts paziņo, ka viņam nav atlikuma – vai es vēlētos nopirkt vēl kādu biļeti? Nē, paldies.

Iznāku virszemē pie metro stacijas un pamanu hotdogu stendu. Jautāju, vai tā pārdevējs būtu ar mieru samainīt manu banknoti sīkāk? Viņš atver maku, kurā ir biezumbiezs naudas žūksnis un samaina manus 20 pa vienam un pieciem dolāriem.

Lieliski! Tikai kad beidzot esmu tikusi metro un pētu, cik tad tālu man jābrauc, ieraugu paziņojumu Google Maps, ka par metro var samaksāt arī ar telefonu – izmantojot lietotni Wallet. Vismaz zināšu par šādu iespēju nākamreiz!

Vilciens, tāpat kā pati metro stacija, ir daudz pieredzējis – izskatās, ka viens no retajiem, kurā vēl nav pat tablo ar nākamās pieturas paziņojumiem. Un pēkšņi tas tunelī apstājas. Skaļrunī atskan avīžu čaukstēšanai līdzīga skaņa, kas acīmredzot ir vilciena vadītāja paziņojums, bet gudrāka par apstāšanās iemeslu netieku.

Paiet piecas minūtes. Desmit. Nevaru pat Melai nosūtīt ziņu, ka būšu vēlāk, jo tunelī nav zonas. Beidzot vilciens izkustas.

Lūk, vēl viena Ņujorkas «bingo» epizode – sēdēt kaut kur iestrēgušā vilcienā. Par laimi, šoreiz ne pārāk ilgi. Un pēc skrējiena gar Centrālparka malu, beidzot arī esmu klāt pie The Plaza Hotel – vietas, kurā baudīšu izsmalcinātu pēcpusdienas tēju.

PIE VIENS PATS MĀJĀS TĒJAS

Ja ne Mela, iespējams, mana pēcpusdienas tējas rezervācija būtu aizgājusi nebūtībā, bet, tā kā kolēģe ierodas laikus, mūsu galdiņš ir pieejams. Mela jau iepazinusies ar ēdienkarti un tikusi pie viesnīcas īpašā tējas maisījuma. Mēs esam The Plaza Hotel (viesnīcā, kur numuriņš maksā ap 1000 dolāriem par nakti) izsmalcinātājā The Palm Court lobija bārā. Šī viesnīca ir pazīstama kā vieta, kur filmā Viens pats mājās palika Kevins un foajē satika Donaldu Trampu.

Pēcpusdienas tēju apmeklēšana, esot ārzemēs, man kļuvusi par tādu kā tradīciju.

Viena no versijām vēsta, ka to izdomājusi Bedfordas septītā hercogiene Anna (viena no karalienes Viktorijas draudzenēm) ap 1840. gadu Anglijā. Tajos laikos vakariņas tika pasniegtas ļoti vēlu, ap pulksten astoņiem vakarā, un starp pusdienām un vakariņām bija liels pārtraukums. Hercogiene Anna ap četriem pēcpusdienā bieži jutās izsalkusi, tāpēc lūgusi, lai viņai uz istabu atnes paplāti ar tēju, maizi ar sviestu un smalkmaizītēm.

Tas kļuva par ieradumu, un vēlāk viņa sāka aicināt draugus pievienoties šajā vēlajā pēcpusdienas maltītē.

Citas versijas saka, ka patiesībā tradīcija esot diezgan mūsdienīga un vēsturiskais elements tajā nedaudz piedzejots, lai radītu ekskluzivitātes un senatnīguma auru. Lai vai kā tur būtu, pēcpusdienas tēja bieži ir viens no vislētākajiem veidiem, kā nobaudīt maltīti visnotaļ ekskluzīvās vietās ar slaveniem šefpavāriem. Tās bieži tiek organizētas pieczvaigžņu viesnīcu foajē bāros.

Galdiņu mums rezervēju jau iepriekšējā dienā platformā OpenTable, jo izskatījās, ka lietainajā laikā daudziem ir parādījusies doma apmeklēt šo vietu.

Telpa ir diezgan pilna, un tējas pieredzes kārotāju te patiešām ir daudz.

Noskrējusies apsēžos blakus Melai, un viņa smejas, lai beidzot ievelku elpu – viss ir labi, esmu galā un varu izbaudīt šo pieredzi! Man šī ir jau kāda divdesmitā pēcpusdienas tēja, Melai – pirmā, tā nu stāstu viņai, kas tagad notiks. Vispirms mums abām ir jāizvēlas, kuru tējas piedāvājumu gribam. Maltīte personai maksā no 125 dolāriem līdz 305 dolāriem, ir pieejamas trīs pieaugušo ēdienkartes un viena bērnu. Mela paņem lētāko, un, lai nebūtu divas vienādas, izvēlos nākamo – par 145 dolāriem. Beigās lielākā atšķirība ir tajā, ka manām maizītēm vēl uzkaisīts kaviārs.

Piedāvājumā ir gandrīz viss, kam jābūt pēcpusdienas tējas pieredzē, – daudzas sāļās maizītes, kur galveno vietu ieņem gurķu sviestmaize, tikpat daudzas saldās maizītes, kuras visas nemaz nav iespējams atcerēties, un katrai divas skones, ko ēst ar ievārījumu un krēmu.

Parasti pieejamais clotted cream gan šoreiz netiek servēts, bet tā vietā piedāvātais citronu krēms izrādās ļoti gards.

Piedāvājumā iekļauts arī neierobežots tējas daudzums, tomēr tā pārsteidzošā kārtā izrādās pajocīga – Melas tēja atgādina Ziemassvētku tējas, bet mana lavandu uluna tēja pēc smaržas drīzāk līdzinās tualetes atsvaidzinātājam. Maizītes gan ir lieliskas un sarunas vēl labākas! Nākamās divas stundas mums paskrien nemanot.

Ar Melu esmu pazīstama jau septiņus gadus, taču dzīvē esam tikušās tikai vienu reizi – pirms septiņiem gadiem – un visu šo laiku sazinājāmies virtuāli. Mums ir līdzīga filmu un grāmatu gaume, līdzīgs skatījums uz pasauli, un sarunas neizsīkst.

Lai arī galdiņš rezervēts tikai pusotrai stundai, no kuras gandrīz pusstundu esmu pazaudējusi kavējot, mūs nedzen prom un varam pasēdēt ilgāk. Vēlāk pēcpusdienā bārā pasniedz citu veidu uzkodas un dzērienus, kas acīmredzot nav tik ļoti pieprasīti, lai mūsu galdiņš būtu steidzami nepieciešams. Pēc divām stundām gan mums bez prasīšanas atnes divas kastītes un divus maisiņus – lai varam sakrāmēt līdzņemšanai pāri palikušo. Mājiens ir skaidrs. Palūdzam rēķinu, ko mums atnes kopā ar pastkartēm – tās varam bez maksas nosūtīt jebkuram, kam vēlamies.

Melai jau drīz jāsteidzas uz nākamo vietu, man arī, vēl kopīgi nofotografējamies pie milzīgas ziedu kompozīcijas foajē un, nebeidzot jūsmot par viesnīcas telpām, dodamies tālāk. Man ir vējjaka, Melai – pret lietu nekā, tāpēc atdodu viņai savu pončo. Kolēģe par tējas pieredzi ir sajūsmā un solās tādu sameklēt Sidnejā. Man Sidneja pagaidām vēl ir tikai nākotnes sapņu sarakstā.

Autores blogs: www.sapnumedniece.lv

AP TAIMSKVĒRU vienmēr pulcējas ne tikai tūristi, bet arī savdabīgi personāži, kas mēģina nopelnīt. Tirgotāji piedāvā desiņas izsalkušajiem un cepures nosalušajiem, tāpat var satikt arī neparastākus tipāžus, piemēram, kailo kovboju

MORGANA BIBLIOTĒKA kļūst par vienu no galvenajiem ceļojuma galamērķiem – finansista Džona Pīrponta Morgana privātā bibliotēka ļauj apskatīt dažas no krāšņākajām grāmatām cilvēces vēsturē. Par to uzzinu, pateicoties mākslīgajam intelektam

VIENS NO NOZĪMĪGĀKAJIEM BIBLIOTĒKĀ IZSTĀDĪTAJIEM DARBIEM. Lindavas gospeļu grāmata, kas ir vienīgais insulārā metāla grāmatas vāka piemērs, kas saglabājies līdz mūsdienām

NEPLĀNOTI TIEKU PIE IZBRAUCIENA METRO, un atmiņā ataust kāds Ņujorkas ceļojums pirms gadiem desmit, kad apzināti apmeklēju metro stacijas, meklējot interesantākās, skaistākās un neparastākās. Arī tās var būt kā mākslas objekti!

BRAIANTA PARKA APSTĀDĪJUMOS mani sagaida pārsteigums – dobes patiesībā ir rindās salikti podiņi

PĒCPUSDIENAS TĒJU apmeklēšana ir kļuvusi par tradīciju manos ceļojumos, un nelaižu garām šādu iespēju arī Ņujorkā, vienā no izslavētākajām vietām pilsētā – The Plaza Hotel