Lai iemācītos atpūsties, izrādās, var doties arī pavisam netālu – tepat līdz Palangai, kur to māca pavisam tieši un ir arī gana daudz interesantu apskates vietu, lai pat pēc nedēļas nogales šķistu, ka piedzīvots kārtīgs atvaļinājums

Mūsuceļojums no Rīgas uz Palangu sākas pērn kādā pavēlākā piektdienas pēcpusdienā, cerot, ka varbūt vēl būsim paguvuši tikt laukā no pilsētas, pirms sākas sastrēgumu stumdīšanās. Korķi gan mūs sagaida tāpat, jo uz Liepājas šosejas vēl remonts. 40 minūtes nostāvam, pētot priekšā esošās mašīnas bamperi un dzeltenīgās smilgas ceļmalā. Pēc kāda brītiņa navigācija jau liek griezties pa kreisi, un smejamies, ka sācies gleznainais ceļš – nākamās četras stundas burtiski pēc katra pagrieziena ir mākoņu guba vai siena rullis, vējā viļņojošs dzeltenu kviešu lauks vai pret horizontu kā tāda ačgārna izsaukuma zīme slejas elektrības stabs ar stārķu ligzdu. Ik pa brīdim sanāk apdzīt arī kādu smagāku tehnikas vienību, jo ir pats labības kulšanas laiks – lauksaimnieki steidz novākt ražu pirms gaidāmā lietus.

Tā beidzot sasniedzam Palangu vien stundu pirms saulrieta, un, vērojot jaunuzcelto māju rajonus, liekas, ka esam pavisam citā pilsētā – ne tajā, kur pēdējoreiz viesojāmies pirms divdesmit gadiem. No tiem laikiem atmiņā palicis tādos teju mazdārziņu šķūņu logos izliktais kambariu nuoma jeb izīrē istabas, kas bija ātrākais un uzticamākais veids, kā tikt pie naktsmītnes. Tagad nav ne miņas no namiņiem ar āra tualeti, bet slejas mūsdienīgi jaunie projekti ar lieliem logiem, krāšņiem dārziem un rezervētām stāvvietām tikai šo piļu iedzīvotājiem.

Šoreiz paliekam vienā no mūsdienīgajām sanatorijām, ko citādi varētu saukt arī par viesnīcu, bet piedāvājumā ir arī medicīniskā spa pakalpojumi, tāpēc sanatorijas vārds godam nopelnīts. Stāvlaukums ir pilns, uz brīdi pat sākam just sapīkumu, līdz viena vietiņa tomēr atrodas tieši blakus visai smalkam braucamrīkam, kas norobežots ar lentēm. Gluži kā Dubaijā pie lielveikala!

Reģistratūrā mums izsniedz grafikus ar rezervētajām procedūrām, un, tikai ieraugot dīvainās ciparu un burtu kombinācijas pie telpām, uzzinām – spa komplekss te nudien ir visai iespaidīgs, veselos trijos stāvos! Bet pie tā mēs atgriezīsimies nākamajā dienā, vispirms vēl gribam paspēt līdz saulrietam uz jūru.

JĀMĀCĀS ATPŪSTIES

Kā ar istabu izīrēšanu, tā arī ar jūru – ir laiks jauniem iespaidiem. No iepriekšējās reizes Palangas jūrmala bija palikusi atmiņā kā aukstā ūdens vieta, jo tas tomēr nav līcis, toreiz vasaras nogalē ūdens bija knapi 13 grādu silts. Arī šis iespaids šoreiz tiek lauzts – vispirms iemērcam pirkstu ūdenī un tad jau drošāk pārliecināmies, ka telefons nemelo, jo, patiešām, ir ļoti silts – plus 21 grāds!

Pludmale ir klusa, vien tālumā pie Jūras tilta (viena no slavenākajām vietām Palangā) skan tuc-tuc un mirgo gaismas, bet šeit, mežainajā zonā, no tā nav ne miņas. Vienīgie, ko te satiekam, ir kāda dāma sporta kostīmā ar tenisa raketi, kura strauji aizminas ar velosipēdu garām, un pāris ar lēnīgu sunīti, kurš laikam arī atbraucis atjaunot veselību Palangas svaigā gaisa mežos. Uz brīdi gan apmulstam, izdzirdot dārdēšanu virs galvas, bet tad nāk apgaismība arī par to – pareizi, tepat blakus taču Palangas lidosta!

Nākamajā rītā, ģērbušies halātiņos un saviem procedūru grafikiem kabatās, dodamies pa daudzajiem koridoriem uz spa zonas reģistratūru, salīdzinot numerāciju lapiņās ar gaiteņos redzamo. Uz vienām no durvīm rakstīts Relaksacija – jā, lūdzu, mums tieši to!

Pirmā procedūra ir sāls istaba. To pierasts redzēt pirts kompleksā kā tādu vidēji siltu telpu, kur uz brīdi iegriezties, secināt, ka ir garlaicīgi, un iet tālāk. Šeit tā ir grupas nodarbība un ar atsevišķu pieraksta laiku – interesanti! Mūs pavada uz lielu telpu, kuras sienas klāj sāls. Pirms iešanas iekšā, jāuzvelk bahilas un matu tīkliņš un tad jau var sēsties vienā no krēsliem, kas sakārtoti tādā kā kinoteātra formā. Kad visi gribētāji ir telpā, tiek pieklusināta gaisma un uz sienas esošais TV ekrāns mūs ved ceļojumā pa kādu eksotisku zemi – skati no drona, laivām, tirkīzzils ūdens un samtaini, džungļiem apauguši kalni. Labi var dzirdēt ventilācijas sistēmu, kas aktīvi strādā, dzenājot gaisu, lai vairāk sāls no istabas tiek mūsu elpceļos. Vienīgais, kas bojā noskaņu, – lai arī te nav ļauts izmantot telefonu, kāds netālu sēdošais vīrietis tomēr to ir paņēmis līdzi un visu seansa laiku baksta, austiņās klausoties savu mūziku. Arī atpūsties ir jāmācās.

Pēc sāls istabas dodamies uz blakus telpu, kurā iepazīsim binaurālo terapiju. Par tādu neesmu iepriekš dzirdējusi, tāpēc ar interesi gaidu – kas nu būs? Šoreiz iztiekam bez pārģērbšanās, bet katram izsniedz bezvadu austiņu komplektu un lūdz apsēsties krēslos ar tik ļoti atgāžamu atzveltni, ka gandrīz jāguļ. Telefonus šoreiz gan stingri nē, jo tie rada traucējumus austiņās atskaņotajās instrukcijās, ar kurām patiešām vārda tiešā nozīmē māca atpūsties! Mierīga vīrieša balss stāsta, ka vispirms jāatpūtina ausis, tad žokļa muskuļi, pamazām tā ejot pašam pa savu ķermeni zemāk un zemāk līdz pat kuņģim, zarnu traktam, gūžām un pirkstiem. Kā tādā hipnozes instrukcijā vairākkārt tiek minēts, ka brīdī, kad tiks aizskaitīts līdz desmit, mēs jutīsimies, kā no jauna piedzimuši.

Tā nu, tikko atdzimuši, vēl izmasējamies zemūdens vannā un pēc pusdienām (kuru laikā vislielākā rinda, protams, ir uz cepelīniem) dodamies apskates vietu medībās, jo daļa atpūtas ir arī prāta atpūta un tam vajag citu vielu, ne to, kas darbā un ikdienā.

DZINTARI UN MINIATŪRAS

Aptuveni 10 km attālumā no Palangas atrodas miniatūru un botānikas dārzs Babilono sodai. Tajā izvietotas pasaulē slavenu apskates vietu miniatūras, piemēram, Eifeļa tornis, Triumfa arka, Brīvības statuja, bet tam visam apkārt ir krāšņi ziedošs dārzs – petūnijas, hortenzijas, arī neliels garšaugu dārziņš.

Brīdi kasu pakausi un domāju, ko man šī vieta atgādina, īpaši, ieraugot pagaidām «pie darba» nelikto veco lidmašīnu. Pareizi, Dubaijas Miracle Garden, kur tādās pašās sirdsveida konstrukcijās ir sastādītas petūnijas! Mērogs te krietni mazāks, cena gan ļoti neatšķiras – Lietuvā apmeklējums izmaksā 17 eiro pieaugušajam, Dubaijā – 24. Pusotru stundu staigājam pa dārzu, vērojot miniatūras un ik pa brīdim izsaucoties: «te mēs bijām», «un te arī!», līdz visbeidzot pie dažām tomēr jāatzīst: «šeit kādreiz gribētos aizbraukt» – pēdējo sarakstā iekļaujas gan Sidnejas opera, gan Lielais Ķīnas mūris. Pamanām arī, ka viena no ekspozīcijām ir apsegta ar melnu audumu un pie tās izliktais plakāts vēstī Karam – nē!. Diemžēl tas ir klātesošs pat te.

Tā, staigājot un braukājot šurpu turpu, diena jau gabalā. Mēģināt vēl paspēt arī uz Dzintara muzeju vai vairs nav vērts? Skaidrs, ka uz ekspozīcijas apskati vairs nepagūsim – kamēr atrodam stāvvietu (liekas, Palangā katrs brīvais stūrītis ir aizņemts), kamēr aizejam līdz muzejam, ir precīzi pieci pēcpusdienā un tā jau ciet. Tā nu šoreiz par galveno apskates vietu Palangā uzskatīto muzeju nākas atstāt citai reizei, bet tam apkārt esošais botānikas parks gan no apskatāmo vietu saraksta nav svītrots. Parkā robotiņš skuj zālienu, un ceļš uz 1897. gadā celto neorenesanses Tiškeviču pili slīgst ziedos. Vienīgais mīnuss šādai vietai – visur, kur ej, priekšā fotosesijas! Šķiet, šo vietu burtiski apsēduši kāzinieki – veselas trīs kompānijas.

Beidzot aizlavāmies garām bildētājiem, lai apskatītu pili no tāluma. Tad arī ievēroju nelielas kastītes pie soliņiem – tādus kā bišu stropa un putnu būrīša krustojumus. Parka bibliotēka! Lasāmviela gan tikai lietuviešu valodā, bet iniciatīva lieliska!

LEĢENDA PAR BIRUTI

Pēc īsas vakariņu pauzes, jo tās sanatorijā beidz pasniegt diezgan agri, jau septiņos, esam atpakaļ pilsētā. Un te atkal sarežģījums ar auto. Izbraukājam vienu kvartālu, otru. Unipark lietotnē, kuru izmantojām, lai apmaksātu stāvvietu iepriekš pie parka, mēģinām atrast kādu atzīmētu stāvvietu, kur piemesties, bet katrā vietā mūs sagaida tādi paši riņķotāji kā mēs. Visbeidzot savu divdesmit minūšu gājiena attālumā no Jūras tilta tomēr atrodama brīva vietiņa. Veiksmīgi!

Meklējot stāvvietu, kartē ievēroju arī apkārtējo ielu nosaukumus – acīs iekrīt Birutes aleja. Ne pirmo reizi jau manu šīs sievietes vārdu Palangas kontekstā. Izrādās, leģenda vēstī – kāda kalna pakājē Palangā bijusi svētnīca, kurā skaistā priesteriene Birute kūrusi ceremoniālo uguni. Ķēstutis, Lietuvas kunigaitis, dzirdējis par viņas neatvairāmo daili, atbraucis, lai apņemtu skaistuli par savu sievu. Birute neesot bijusi ar mieru un atbildējusi, ka kalpošot dieviem kā jaunava, cik ilgi vien dzīvošot. Ķēstutis tomēr ar varu viņu nolaupījis un aizvedis uz galvaspilsētu, Traķiem, un uzaicinājis visus uz greznām kāzām. Vēlāk Ķēstutis nogalināts, un viena no teikas versijām vēsta, ka Birute aizvesta uz Baltkrieviju, cita – ka atgriezusies Palangā un kalpojusi svētnīcā līdz pat nāvei. Turpat arī esot apglabāta, tāpēc pakalns nosaukts viņas vārdā, bet apkārtnē izveidojies Birutes kults – viņa pielīdzināta dievībai, svētajai, un tāpēc arī kalnā viņai par godu uzcelta svētnīca. Vēlāk, lai nepieļautu pagānu dievu pielūgšanu, šajā vietā uzcelta kapela, kas pārbūvētā veidā saglabājusies līdz pat mūsdienām un atrodas turpat botānikas parkā.

JŪRAS TILTS VAKARA NOSKAŅĀ

Kad nokļūstam līdz pilsētas galvenajai gājēju ielai, Basanaviča gatvei, tajā kūsā dzīvība. Jauniešu bariņš fotografējas pie ačgārnās mājas. Līdz ar suvenīriem un citiem nieciņiem (šajā sezonā modē ir kvekšķošas suņu mantiņas, kam kustas kājas, un kātiņi ar taurenīti, kas kustina spārnus) te var nopirkt arī kūpinātas zivis, ieturēt pusdienas vai uzdejot, jo no katra stūra skan cita mūzika. Iela ir cilvēku pārbāzta – neatceros, kad pēdējoreiz esmu redzējusi tik daudz cilvēku vienuviet. Gan sirmāku atpūtnieku kompānijas, gan ģimenes ar bērniem. Uz brīdi šķiet – tas varbūt tāpēc, ka ielas galā notiek jauniešu talantu festivāls un ir nedēļas nogale, bet vēlāk paziņas stāsta, ka arī parastā otrdienā bijis tikpat daudz laužu.

Brīžiem slēpjoties zem lietussarga no pēkšņā lietus un paejot garām Palangas panorāmas ratam, nonākam līdz Jūras tiltam. Šī ir tipiskā Palangas pastkaršu vieta, kur vakaros pulcējas saulrieta mīļotāji. Katrā tilta pusē ir arī neiztrūkstošs pludmales bārs ar skaļu mūziku, bet, aizstaigājot gana tālu pa tilta jūras apmīļotajiem koka dēlīšiem, uzmācīgo troksni patīkami pārmāc vējš un viļņu šalkoņa. Tilta tālākajā galā vairāki makšķernieki cītīgi vēro ūdens virsmu, un vienubrīd palaimējas ieraudzīt arī kāda kunga vakara lomu – nav slikti, noteikti sanāks vakariņas ne tikai kaķim, bet arī pašam.

Pēc saulrieta vēl labu brīdi pastaigājamies gar krastu, gaidot pareizo gaismas krāsu vakara fotogrāfijām. Ūdens aizvien ir tikpat silts, un tajā ik pa brīdim kāds iebrien vai iepeld. Gaiss gan kļūst dzestrāks, vējš pamazām izlaužas cauri plānajai jaciņai, un ir laiks doties atpakaļ uz auto, lai atgrieztos viesnīcā. Kad uznākam atpakaļ uz tilta, naksnīgo publiku izklaidē puisis ar mobilajām klavierēm, kura mūzikas pavadībā dejo bērns. Zem laternas staba aizvien sēž meitenīte, tirgojot paštaisītas rokassprādzes. Nez kur viņas mamma? Jau teju pusnakts, un ielas vidējais apmeklētājs vairs nestaigā apkārt vecāku pavadībā. Jauniešu kompānijas vēro cita citu, no visām pusēm skan smiekli un mūzika, džinkst glāzes un smaržo alus. Noskaņa patīkama, bet, redzot jau kuro dīdžeju pie pults, tomēr priecājamies, ka mūsu naktsmītne ir tālu prom no šīs jezgas un mums aiz loga dzird tikai koku šalkoņu.

POPULĀRS GALAMĒRĶIS

Pirms došanās prom no viesnīcas nākamajā dienā vēl izbaudām divas procedūras. Uzzinu, ka pērļu vanna, izrādās, tas pats džakuzi vien ir, savukārt parafīna vanna nav tikai kosmētisks prieciņš pie manikīra meistara, bet patiesi noderīga sildoša procedūra. Ķermenis patīkami atpūtināts jau no paša rīta – laiks braukt tālāk!

Dodamies uz vietu, ko mums iesaka daudzi latvieši, – nedaudz prom no Palangas. To, ka HBH Palanga ir populāra mūsējiem, apstiprina arī ēdienkarte, kur visu var izlasīt skaidrā latviešu valodā. Ar prieku pamanu, ka cepelīnus var dabūt arī pusporcijās, tātad jāpievar tikai viens kartupeļu milzis, ne divi kā parasti.

Apkārtne ņirb no cilvēku daudzuma – ģimenes ar bērniem, ģimenes ar suņiem, ģimenes ar suņiem un bērniem, pirāts, kam jāizklaidē bērni, un suņi, kas izklaidējas paši… Viss ņigu ņegu, īpaši tie mazākie kvekšķētāji, kas no visas sirds cenšas lēkt un brukt lielajām mieramikām virsū.

Apmetam loku pa teritoriju – turpat blakus vēl atrodams mini zoo, Tarzāna parks un dabas takas, no kurām viena ar ļoti piemērotu nosaukumu Pelkiu takas.

Precīzāks apzīmējums purva takai vēl nav redzēts!

Atbraucot auto nolikām stāvlaukumā kā vieni no pirmajiem, bet, kamēr paēdam, placis jau pilns un visa iela apkārt šim kompleksam ir burtiski kā pilsētas centrs. Nudien pieprasīta vietiņa!

Bet ar to arī laiks uzņemt kursu uz māju pusi. Arī laikapstākļi sabojājušies, nejauki līst, tātad, ja gribam vēl ko pa ceļam apskatīt, jāmeklē kāda vietiņa iekštelpās. Kad piebraucam pie Kretingas muzeja, kas ir netālu no Palangas, izrādās, tāda doma ir bijusi daudziem. Stāvvieta atkal pilna, un oranžērijā, kas ir galvenais mūsu apmeklējuma iemesls, čum un mudž no apmeklētājiem. Nākas atzīt, ka gan pati Palanga, gan viss ap to ir populārs tūristu galamērķis. Muzejā vairums apmeklētāju gan ir vietējie, arī lielākā daļa informācijas ir lietuviešu valodā, tomēr augiem valodu nevajag un par košo zaļumu nevaram vien beigt priecāties.

Oranžērijā iekārtota kafejnīca, kur, protams, visi galdiņi pilni, tāpēc atliek vien vērot gardos kumosus pazūdam citu mutēs. Labi, ka tas cepelīns jau vēderā, citādi būtu pavisam grūti! Arī lietus piles tomēr nepielūdzami lien aiz krāgas un slapina kailos stilbus, tāpēc skrienam uz automašīnu. Nedēļas nogales plāns Palangai izpildīts ar uzviju. Atpūtušies esam. Varbūt ne gluži, kā bijām iedomājušies, bet bez lielas zvilnēšanas spa esam savās brīvdienās iespieduši gana daudz apskates vietu. Atpūsties patiesi ir jāmācās! Un, kad pirmdienā kāda kolēģe jautā, vai biju šogad atvaļinājumā, tā vien gribas teikt, ka pirmo dienu esmu atpakaļ, bet apraujos – biju tak prom tikai uz nedēļas nogali. Redz, cik maz dažreiz vajag!

BASANAVIČA GATVE. Te sezonas laikā kūsā dzīvība – ielu tirgotāji ar nieciņu precēm, kafejnīcas, kur apēst cepelīnus, un mūzika, kas vienā krustojumā var skanēt no četrām izklaides vietām vienlaicīgi

NEMAINĪGA PALANGAS AINAVAS DAĻA. Pie Jūras tilta ap saulrieta laiku sanāk gan makšķernieki, gan parasti tūristi

BABILONAS DĀRZS. Dubaijas Miracle Garden mazais brālis – petūniju klēpji līdzās pasaules populārāko apskates vietu miniatūrām

SĀLS ISTABA. Viena no procedūrām, kuras mums ir paredzēts apmeklēt viesnīcā sanatorijā

ARĪ NAKTĪ. Palangā dzīve neapstājas ne mirkli

PROM NO PILSĒTAS KŅADAS. Priežu mežs pie mūsu viesnīcas vakarā ir pilnīgi kluss

DZINTARA MUZEJS. Tiškeviču pils un tai apkārt esošie dārzi ir atdzimuši jaunā krāšņumā un kļuvuši par populāru vietu fotosesijām

KRETINGĀ. Muzeja oranžērijas apmeklējums ir īstajā reizē aukstās un vējainās dienās. Turpat kafejnīcā var nobaudīt arī maltīti ar skatu uz spilgto zaļumu