Avots: Leta

Reklāma


Bādenbādenes termālie avoti piesaistījuši atpūtnieku interesi jau gadu simtiem. Tajos plunčājušies teju visi, kam nav slinkums, sākot ar senajiem romiešiem, beidzot ar XIX gadsimta sabiedrības krējumu un mūsdienu turīgākajiem ceļotājiem. Tomēr pilsētiņu vērts aplūkot arī tās glītās arhitektūras, skaisto ainavu un, jā, arī vēsturiskā kazino dēļ

Vācijas kūrortpilsētiņa Bādenbādene omulīgi iekortelējusies mežiem noaugušā un pakalniem bagātā Švarcvaldes ielejā vien pāris kilometru attālumā no Francijas. Pilsētas apkaimi bagātina divdesmit deviņi termālie minerālūdens avoti, kuru temperatūra variē no +46 līdz +67 °C.

Tos bija atklājuši jau senie romieši, izveidojot tur pirtis un izmantojot zemes dzīļu dāvātos ūdeņus savā labā. Tomēr īstu uzplaukumu un kūrorta slavu Bādenbādene piedzīvoja XIX gadsimtā, kad to sāka godāt par Eiropas vasaras galvaspilsētu.

Bādenbādene kļuva par iecienītu atpūtas vietu aristokrātu un turīgo ļaužu aprindās, kas traucās uz kūrortu baudīt ne tikai termālo ūdeņu dziedniecisko un relaksējošo spēku, bet arī luksusa klases viesnīcas, izsmalcinātu kazino, zirgu skriešanās sacensības un citas izklaides. Arī mūsdienās Bādenbādene nav zaudējusi savu minerālūdeņu kūrorta slavu, joprojām piedāvājot laisku atpūtu vairākos spa centros.

Bādenbādenē nokļūstu ar vilcienu no Frankfurtes. Kamēr ripinos kūrortpilsētiņas virzienā un veicu vairākas pārsēšanās, pagūstu piekust no vāciešiem. Man ar viņiem vienmēr ir gājis sarežģīti, bet biju to jau piemirsusi. Tik iesīkstējuši burta kalpi vēl jāpameklē! Kad izkāpju Bādenbādenes dzelzceļa stacijā, pirmais iespaids par pilsētiņu gan ir varen jauks – pat stacijas pievārtē rindojas mīlīgas mājeles, tāpēc lieku lielas cerības uz nākamajā dienā aplūkojamo vecpilsētu.

BŪT VAI NEBŪT BĀDENBĀDENEI

No rīta nākas risināt dilemmu: kur atstāt bagāžu, kamēr pati iepazīstu pilsētu? Ja manā koferī rātni gulētu tikai kleitas un žaketes, lieki galvu nelauzītu. Tomēr dators un spoguļkamera, kas ir gana smagi objekti, lai tos negribētos visu dienu staipīt mugursomā, un arī gana vērtīgi, lai tie nebūtu nometami kurā katrā pažobelē, situāciju padara mazliet sarežģītāku. Izpētu šķūnīti, kas atrodas naktsmāju iekšpagalmā, tomēr tas nevieš uzticību. Videonovērošanas kamera ir, bet atslēgas nav. Un ko tas man dos, ja vēlāk varēšu videoierakstā skatīties, kā zaglīgs garnadzis jož prom ar manām mantām?

Nolemju par labu maksas skapīšiem uz dzelzceļa stacijas perona, lai gan arī dzelzceļa stacijas parasti asociējas ar viegli apšaubāmām vietām.

Ar zināmām pūlēm sastūķēju mantas pašā lielākajā skapītī, iemetu monētu spraugā piecus eiro un gribu izņemt atslēgu, bet tā nekustas ne no vietas.

Skapīša durvis ir ciet, nauda aprīta, bet atslēga iesprūdusi durvīs. Lieliski. Un ko tālāk? Visādi nopūlos izdabūt atslēgu no cauruma, bet – kā nesanāk, tā nesanāk.

Visbeidzot uz skapīšu sānu sienas atrodu apkalpojošā uzņēmuma telefona numuru. Izmēģinu laimi, un jau drīz līnijas otrā galā man saka, lai palieku, kur esmu, – kādu atsūtīs palīgā.

Nepaiet ne pāris minūšu, kā pie manis atnāk laipna kundze. Viņa paskaidro, ka skapīša durvis ir kārtīgi jāpiespiež, pamatīgi atstutējas pret durtiņām ar plecu, un atslēga pagriežas. Tieši tik vienkārši. Sajūtos blondi. Bet beidzot laiks doties uz vecpilsētu!

Kājām ceļā pavadāma vairāk nekā stunda, tāpēc eju meklēt autobusu. Re, tieši viens brauc uz vecpilsētas centrālo laukumu! Kāpju autobusā un prasu šoferim, vai pie viņa iespējams iegādāties biļeti. Šoferis angliski nesaprot, bet es nerunāju vāciski. Pasaku vecpilsētas laukuma nosaukumu, viņš pamāj ar galvu un pārdod man biļeti. No braucēju sarunām noprotu, ka arī bariņš pensionāru dodas turpat, kur es.

Vadoties pēc kartes, braucienam būtu jānotiek taisnā līnijā un jāaizņem nieka desmit minūšu. Pēkšņi autobuss kaut kur nogriežas. Izbrīnīta ielūkojos kartē un mēģinu saprast šāda manevra iemeslus.

Arī pensionāru grupa jūtami sašūmējas, bet kāds vīrs viņus nomierina. Skatos navigācijā, ka braucam arvien tālāk un tālāk no Bādenbādenes. Izmetam loku cauri vairākiem kalnu ciematiņiem.

Sanāk neplānota ekskursija pa tuvējo apkārtni. Arī labi, bet pie sevis nospriežu, ka pēcāk vakarā uz vilcienu drošāk iet kājām. Pēc pusstundas beidzot nonāku kārotajā vecpilsētas laukumā.

IELIŅU LABIRINTI UN KALNI

Bādenbādenes vecpilsētas apskatei man ir ieplānoti vien trīs konkrēti pieturas punkti – vēlos atrast kādu skatu laukumu, no kura baudīt pilsētiņas panorāmu, aplūkot slaveno minerālūdeņu paviljonu, kā arī pievienoties ekskursijai, kas ļauj ieķīķerēt kazino aizkulisēs. Visādi citādi grasos klīst, kur deguns rāda. Ar šo taktiku gan Bādenbādenē ir mazliet čābīgi – kur pagriezies, visur smuki!

Ielās rindojas omulīgi namiņi ar viegli sārtām, debeszilām, bēšām un citu pasteļtoņu fasādēm, krāsainiem slēģiem un dakstiņu jumtiem. Mājas rotā izcakināti metālkaluma balkoniņi, mīlīgi tornīši un koši puķupodi. Gājēju soļi klaudz pret bruģi.

Kamēr stāvu ielas viducī un tveru kārtējo fotogrāfiju ar Bādenbādenes daili, mani uzrunā kāda sieviete ar jūtamu slāvu akcentu. Pēc viņas žestiem noprotu, ka kundze cenšas pastāstīt, kur meklējama lieliska pilsētas panorāma. Ko es varu zaudēt, iemēģinot sievietes ieteikto virzienu? Neko, tāpēc turpinu pastaigu pēc viņas norādēm.

Mani ceļi krustojas ar milzīgu skulptūru, kas 1915. gadā izveidota par godu pirmajam Vācijas kancleram Oto fon Bismarkam un viņa simtajai dzimšanas dienai. Brangais kaļķakmenī veidotais tēls ar nopietnu sejas izteiksmi šķiet sargājam trepes, kas ved augšup. Pamāju «sveiki!» un kāpju garām Bismarkam, pa ceļam ielūkojoties arī pagalam mežonīgā parciņā, kas vairāk izskatās pēc džungļiem, un nonāku pie senākās celtnes vecpilsētā – Bādenbādenes katoļu baznīcas, ko rotā sārts tornītis. Pirmās ziņas par šo dievnamu saglabājušās no 987. gada, un, laikam ejot, tas vairākkārtīgi pārveidots, tāpēc mūsdienās baznīcas arhitektūrā saskatāmas romānikas, gotikas un pat baroka iezīmes.

Netālu no baznīcas pamanu dīvainu vides objektu un dodos to izpētīt. Tā atklāju, ka šeit aplūkojama brīvdabas izstāde ar laikmetīgās tēlniecības darbiem.

Daži no tiem gan jau ir paguvuši ciest no vandaļiem, piemēram, zils putuplasta vīrs palicis bez rokām. Sekoju mākslas darbiem un nonāku līdz skatu platformai, no kuras paveras jauka ainava ar Bādenbādenes zaļajiem pakalniem. Pa kreisi no manis atrodas klostera skola. Pa labi slejas XIX gadsimta otrajā pusē neorenesanses formās celtais termālo ūdeņu spa komplekss Friedrichsbad.

Runā, ka rakstnieks Marks Tvens par veldzēšanos šajā spa teicis, ka pēc desmit minūtēm aizmirstas laiks, bet pēc divdesmit – visa pasaule.

Aiz grandiozajām ēkām plešas ainavisks parks, virs kura paceļas Jaunās pils varenais stāvs. Pils vēsture aizsākās XIV gadsimta pašā izskaņā, vēlāk to nopostīja Francijas karaļa Luija XIV karapulki, bet XVIII gadsimta sākumā tā atkal kā fēnikss atdzima no pelniem. Mūsdienās Jaunā pils nonākusi Kuveitas uzņēmēju rokās, kuri vēsturiskajā ēku kompleksā tīko izveidot luksusa klases viesnīcu.

Parkā valda senlaicīga, noslēpumaina un mazliet mistiska gaisotne. Kupli zeļ gan vietējas, gan eksotiskas izcelsmes krūmi, starp kuriem vietumis iznirst laternas un vides objekti. Kāpnes ved arvien augstāk, bet šaurās un mazās taciņas, kas vijas uz visām pusēm, brīžiem ļauj sajusties kā nonākušai kādā pasakā, kur aiz nākamā līkuma mani sagaidīs teiksmaina zeme, vai varbūt kādā XIX gadsimta romānā, kur varoņiem sarunāta slepena tikšanās nomaļā dārza stūrī. Sekoju takām, lodāju apkārt, baudu krāšņos skatus un lūkoju, kā lai nokļūstu uz pašu augstāko skatu laukumu. Kādā brīdī atduros pret Jaunās pils mūra apakšu. Īstens taku labirints, un ne visi ceļi aizved tur, kur vajag.

Līkumoju cauri parkam, līdz beidzot atrodu vietiņu, no kuras paveras tiešām brīnišķīga Bādenbādenes panorāma. Man pie kājām guļ jau klātienē aplūkotā katoļu baznīca un citi vecpilsētas nami, pretī veras zaļš, kokiem noaudzis pakalns, kas izraibināts ar dzīvojamajām mājām, bet tālāk krokojas paugurs aiz paugura.

Neesmu vienīgā skaisto skatu medniece šajā pilsētā, tomēr tūristu masas Bādenbādeni gluži riņķī negāž. Vismaz pagaidām. Ielās valda relaksēta kūrorta sajūta. Gājēji pārvietojas lēnā solī, bauda arhitektūru un laiskojas kafejnīcu terasēs.

Pie kāda veikaliņa durvīm pamanu vīru ar tik lielu suni, ka mazliet samulstu. Teļa izmērā! Teju visi garāmgājēji piestāj draudzīgā izskata pinkaini sabužināt un papļāpāt ar saimnieku.

Iepazīstot pilsētas tūrisma lapu, rodas vēlme «iečolēt» Bādenbādenes senākajā kafejnīcā Café König. Smalkā iestādījuma vitrīnas vai lūst no kārdinošām kūciņām visdažādākajos fasonos un krāsās, tomēr cenas nekam nav norādītas. Man nepatīk šāda pieeja, kas šķiet maķenīt negodīga pret potenciālo apmeklētāju, tāpēc principa pēc tomēr dodos prom. Pēc tam netīšām uzduros beķerejai Peters am Leo.

Par pieklājīgām naudiņām tieku pie milzīgas un dikti gardas smalkmaizītes un lieliskas kafijas krūzītē ar brūniem lāsumiņiem, kas pat melnai kafijai piešķir krēmīgu piegaršu. Piesēžu āra terasē un izbaudu skatu uz dzīvīgo pilsētas skvēru. Cik gan patīkami nodoties pilsētas ikdienas vērošanai!

Bādenbādene mani ir tik ļoti apbūrusi, ka pat apsveru domu neiet uz rezervēto ekskursijas laiku kazino, tomēr palieku pie plāna. Kazino tuvumā skatam atklājas tipiska kūrortu arhitektūra ar cakainiem kokgriezumiem rotātām ēkām. Ak, te vēl būtu, kur staigāt un staigāt!

KAZINO PASAULES NOSLĒPUMI

Lai gan azartspēles nekad nav bijušas manā interešu lokā, tomēr, salasoties Bādenbādenes kazino greznajam interjeram veltītos cildinošos aprakstus, esmu pieteikusies ekskursijā, lai šo vietu aplūkotu savām acīm. Nekad nebūtu iedomājusies, ka reiz speršu kāju kazino, bet tieši to tagad grasos darīt!

Bādenbādenes kazino ierīkots XIX gadsimtā celtajā kūrmājā un dekorēts tā, lai uzburtu Francijas karalisko piļu atmosfēru. Atveru durvis un iesoļoju smalkajā ēkā. Gluži vai apstulbstu no apkārt valdošās greznības, kurā jūtos kā viesis no citas pasaules. Nopērku biļeti un piesēžu pagaidīt. Pat foajē viss ir noformēts karaliskās drapērijās un zeltā. Esam septiņu cilvēku grupiņa. Drīz vien uzrodas gide, sapulcina mūs kopā, un varam ienirt noslēpumainajā kazino pasaulē.

Savu starptautisko slavu Bādenbādenes kazino ieguva XIX gadsimta 30. gados, kad kaimiņos esošajā Francijā tika pieņemts skarbs likums, kas aizliedza azartspēles.

Tā nu franči straumēm vien sāka plūst pāri robežai, lai nodotos savām iecienītajām izklaidēm Bādenbādenē. Kazino bija iemīļota pulcēšanās vieta kūrortpilsētiņas viesu vidū, un vakaros lustēšanās te sita augstu vilni. Gide skaidro, ka kazino tika radīts kā paralēlā sapņu pasaule, kurā cilvēki var atpūsties no ikdienas un nonākt reibinoši spožā ilūzijā.

Bādenbādenes izsmalcinātais kazino pat pamanījies iedvesmot literāru darbu tapšanu – klīst nostāsti, ka tieši viesošanās šajā kazino iedvesmoja Fjodoru Dostojevski sarakstīt romānu Spēlmanis.

Bādenbādenes kazino krāšņumu novērtējusi arī aktrise Marlēna Dītriha, paziņojot, ka tas esot visskaistākais kazino pasaulē.

Visās malās laistās milzīgas kristāla lustras, stūros lielīgi satupuši mākslīgie kamīni, skulptūras un spoguļi, apkārt plešas lērums sarkanās krāsas un zelta. Viss mirdz, radot nudien karalisku spozmi.

Šur un tur ož pēc cigarešu dūmiem – gide skaidro, ka atsevišķās zālēs smēķēšana joprojām ir atļauta, jo azartspēles daudziem nesaraujami asociējas ar cigāriem, tā nu arī šis prieks netiek pilnībā liegts.

Arī mūsdienās Bādenbādenes kazino joprojām pievilina spēlmaņus no visas pasaules. Vakaros grezni dekorētās telpas ieņem vīrieši smalkos uzvalkos un dāmas garās kleitās, apkārt līst šampanietis, bet pokers, blekdžeks, rulete un citas azartspēles mudina atvērt maciņus un nodoties izklaidēm telpās, kas uzbur ilūziju, ka Belle Époque nekur nav zudis.

… UN CITI SMUKUMI

Netālu no kazino atrodas minerālūdeņu paviljons Trinkhalle, viena no iespaidīgākajām celtnēm Bādenbādenē. XIX gadsimta viducī būvētā ēka stiepjas deviņdesmit metru garumā un lepojas ar iespaidīgu arkādi, ko rotā apjomīgas kolonnas ar korintiskā stila kapiteļiem.

Paviljonu var izstaigāt no viena gala līdz otram, apjūsmojot gan pašu celtni, gan krāšņās freskas, kas gozējas uz paviljona sienas un atspoguļo vietējās Švarcvaldes leģendas. Frontonā virs centrālās ieejas attēlota avota nimfa, kas ar ūdeni dziedina ļaudis. Košu puķudobju ielokā iepretim ieejai stāv Vācijas ķeizara Vilhema I krūšutēls.

Vienā no Trinkhalle zālēm ierīkota vēsturisko attēlu ekspozīcija. Tās viducī cienīgi slejas milzīga kolonna, kuras pakājē atrodas krāni ar jauki burbuļojošu minerālūdeni, taču zīmes liecina, ka ūdens nav paredzēts dzeršanai. Minerālūdens, ko reiz uzskatīja par dziedniecisku, mūsdienās atzīts kā lietošanai uzturā nederīgs. Skāde!

Tā kā diena jau sliecas uz vakara pusi, pienācis laiks atvadīties no jaukās Bādenbādenes un soļot atpakaļ uz staciju. Pa ceļam mani priecē smuki nami, baznīcas un pat degvielas uzpildes stacija, kas pavisam negaidītā kārtā uzbūvēta kā elegantas dzīvojamās ēkas turpinājums. Kur skaties, visur glīti!

VISS SAVĀS VIETĀS. Vēsturiskais Bādenbādenes kazino joprojām stāv, kur stāvējis

AUGŠUP LEJUP. Lai kārtīgi izlīkumotu Bādenbādenes vecpilsētu, nākas kāpelēt augšup lejup

AR SKATU. Pilsētiņa izvietojusies glītā ielejā starp zaļiem pakalniem, savus viesus aplaimojot ar burvīgām panorāmas ainām

MINERĀLŪDEŅU PAVILJONS. Iespaidīgā celtne, kas pazīstama ar nosaukumu Trinkhalle, reiz dāvāja iespēju atveldzēties ar veselīgiem minerālūdeņiem, bet tagad šī izprieca ir liegta

KAZINO SPOŽUMS UN POSTS. Krāšņi greznotais Bādenbādenes kazino pievilina gan ekskursantus, gan azartspēļu cienītājus