Avots: Leta

Reklāma


Kristus piedzimšana pārklāj pasauli arī tur, kur to neviens it kā negaida. Tāds ir Sahāras tuksnesis Alžīrijā, skarbie Hogara kalni un Asekrema, kas tuaregu, islāma un nestabilo robežu apvidū joprojām glabā par svēto kanonizētā franču garīdznieka Šarla de Fuko (1858–1916) piemiņu, – te bijušais militārists atrada savu pasaules malu un askēzi, te viņam bija vieta, kur sludināt evaņģēliju un kalpot vismazākajiem

Nē, mēs nedodamies svētceļojumā. Visi ceļi Alžīrijā plūst un kārtojas paši. Šī nav tūristiem īpaši atvērta vieta, tāpēc, grūti saņemamo vīzu dabūjušas, divatā ar ceļošanas kompanjoni Ivetu Nordbergu šajā Āfrikas lielākajā valstī pavadām gandrīz mēnesi. Peramies, kā mākam un kā sanāk, bet tam vajag izturību, elastību pieņemt visdažādākās situācijas un ātru reakciju. Jau tuksneša pievārtē, līdz absurdam ortodoksālajā Gardājā, ko apdzīvo mozabītu tautība, saprotam: tuksnesim ir vajadzīgas ne tikai oficiālās atļaujas, bet arī ceļotāju veiksme.

CAUR FERMU UN KĀRUMNIEKU

No pirmās obligātās reģistrācijas un dzīvošanas viesnīcā izsprūkam, jo pēc sešsimt kilometriem ceļa smilšu karaļvalsts pierobežā ierodamies ar auto un nokļūstam vedēja Zubira privātajā «hobija fermā». Pilnīgā tumsā līdz ar agro mullas saucienu uz lūgšanu līdz izmisumam skaļi klaigā gaiļi, vēlāk blēj kazas un aitas, jezgu taisa desmitiem dekoratīvo baložu, bet saimnieks kā apsēsts lielās ar inkubatorā perinātajām olām…

Viņš ir jūsmīgais tips, grib praktizēt angļu valodu un pārcenšas, spēlējot labo un pareizo. It kā labsirdīgs, tomēr ar mums viņš ir dubultā ķezā. Pirmkārt, baidās no sievas, kas gaida pilsētas dzīvoklī, otrkārt, viņš nav zinājis, ka ārzemnieces jāreģistrē varasiestādēs, tāpēc drīz vien grib tikt no mums vaļā.

Solot parādīt vēsturisko kazbu (vecpilsēta), viņš vispirms mūs ved uz ārēji necilu tūrisma kantori pie Sahāras karaļa – tādu titulu šis tūrfirmas boss iemantojis, kad noorganizējis slaveno Dakaras ralliju.

«Viņš vienīgais te var visu!» mūsu pavadonis slavē vietējo autoritāti. Taču veco kungu nesen ķērusi kāda slimība, viņš nervozi raustās, bakstās telefonā, kam īsti nevar trāpīt, bļauj un bola acis, blenžot Ivetā, kuras koķetais zīda lakatiņš virs galvas sasiets diviem radziņiem uz augšu.

Viņa skaidrā franču valodā ir izklāstījusi mūsu vēlmi nokļūt tuksnesī un maksāt pēc iespējas mazāk, bet dabūt vairāk, nekā vispār iespējams. Saruna nervozi iet pa apli, un skaidrs ir viens: gan uz Džanetu, gan Tamanrasetu ir jālido ar lidmašīnu, iepriekš jānokārto atļaujas, jābūt gidam, grupai, pavadoņiem… «Atnāciet vēlāk,» ir «karaļa» verdikts, kam piekrītoši pamāj arī jaunā, daiļā sekretāre, kas stundas laikā nav izdvesusi ne vārda.

Labi, ka šai vismaz visa seja vaļā, ne tikai caurumiņš paltrakā. «Tad jau arābiete, ne no mazabītu cilts,» secinām pēc apkārt redzētā – šīs tautības sievietes te skatāmas tikai kā baltas, staigājošas, šķībi sagriezušās čupiņas. Slīd kā parādības, kuras arī fotografēt aizliegts.

Nu, lai viņām labi, mēs gribam ēst!

Pareizais vīrelis mūs aizved uz mazu veikaliņu, sačukstas ar pārdevēju un aicina novilkt apavus. Tad aiz šaura, neuzkrītoša aizkariņa sākas greznu gaiteņu un ēdamzāļu virkne ar krāšņiem spilveniem, spoži mirdzošiem traukiem, iztapīgiem kalpotājiem un kairinošiem ēdieniem. Šķiet, visi viesi te ir ārzemnieki ar pavadoņiem, tikai kāds milzīgs vietējais tēvainis tautiskajās biksēs metas apkampt mūsu fermeri. «Simt punkti, ka nosūdzēs sievai,» Ivetai uzreiz ir skaidrs, bet arī viņa pati saņem pārsteigumu. Kad, gardi paēdušas, sākam fotografēt blakus zāles smukumus, arī viņa izdzird kādu jaunu vīrieti skaļi saucam savu vārdu. Abi apkampjas kā seni draugi, kaut redzējušies vien attālināti – «dīvāna ceļotāju» virtuālajā realitātē. Hiperaktīvais Muhameds atklāj, ka bez maksas pavada kādu moldāvieti, ar kuru pārmijam pāris teikumu krieviski. Blogere Natālija pasaules apceļojumā ir jau ceturto gadu, tagad kārta Alžīrijai, tad uz Mali…

Kad atkal esam pie «Sahāras karaļa», sekretāre ir aizraidīta, mūsu fermeris pārguris tā, ka aizmieg krēslā un iekrācas.

Es arī gulšņāju uz palodzes, bakstoties telefonā, kamēr cīņu par tuksnesi izcīna Iveta. Par visu pieredzēto un paveikto viņai pienāktos ordenis! «Karalis» izrādās vecs kārumnieks, kam «patīk dominējošas sievietes», tāpēc viņš izdarīšot visu…

Kamēr mēs joprojām nīkstam fermā, negaidītais kavalieris sāk īstu ofensīvu – diedelē kailfoto, aicina nopērt, solās rāpot un «darīt visu, ko vēlies», veic videozvanus slēgto lūgšanu laikā, atrāda mošejas vīriešu pusi, aicina bez maksas apmesties viņa smukajā oāzes viesnīcā.

Tikmēr mūsu saimnieks ir saņēmis brāzienu no sievas, tāpēc tagad ierodas ar visiem bērniem. Nu, mums jāēd un jāslavē sievas sūtītās pankūkas, visu dienu jāspēlējas ar maziem puisīšiem un jābūt pateicīgām, ka vakarā mūs aizved uz tuksneša pikniku 60 km attālumā, jo tikai tur ir smiltis, ap māju vien klintis un akmeņi.

Norātais Zubirs tēlo paraugtēvu, nedabūjušais «karalis» cenšas pierādīt, ka ir profesionālis un visu nokārtos, bet skaidrības nekādas. Iveta tikmēr sarunā namatēvu maiņu, un tieši tūrisma kantorī mums pakaļ atbrauc skumjš, nacionālā stilā sapucējies vīrietis – bikses šekumā ir līdz ikru vidum un glīti safaltētas smalkās jo smalkās ielocēs. Īgņojos, ka viņam līdzi ir vēl viens jampampiņš treniņbiksēs, taču iespaids ir greizs un nepareizs.

Mustafa, skumjā Valī bērnības draugs, izrādās pavisam īsts pilots, kas lido ar lielajiem boingiem un pārzina visas iespējas tikt pie iekšējo reisu biļetēm. Abi ir tīrasiņu mozabīti, tikai Mustafa precējies un tāpēc daudz priecīgāks. Valī savos 42 gados ar sievieti bijis divreiz dzīvē, tagad ir saderināts ar vecāku izraudzītu līgavu, bet līdz kāzām jāgaida vēl trīs gadi. Kāpēc? Jo viņai ir 17 un jāpabeidz skola… Topošais vīrs līgavu redzējis vienu vienīgu reizi, bet pilots tikai smejas: «Mums kāzas ir kā kinder surprise – nekad nezini, kāda mantiņa tajā olā iekšā!» Visam pa vidu mēs stingrā gida pavadībā apskatām divas mozabītu kazbas, izbraucam nakts braucienā, iemācoties atšķirt mozabītu un arābu rajonus, apēdam skumjā līgavaiņa mātes sūtīto kuskusu un iepazīstamies ar tēvu, izprasām, lai mūs aizved uz 80 km tālo hammāmu pie karstajiem avotiem, un tveram dzīves paradoksus. Uz vecpilsētas māju mums jāiet slepus, vairoties no kaimiņiem šaurajās ielās (tādi likumi – nedrīkst svešinieces vest), kamēr «Sahāras karalis» pievibrē telefonu ar perversām fantāzijām, joprojām solot visu nokārtot. Mani šajā attālinātajā spēlītē interesē tikai viens – ātrāk tikt īstā tuksnesī!

Prom no slēptas izvirtības un dubultmorāles, kas pārsteidz nesagatavotu.

Galu galā atslēgu uz tuksnesi pasniedz viņi visi – mazohisma traumētais tūrfirmas boss sagādā biļetes uz Džanetu un apsola atļaujas uz Tamanrasetu, gids Muhameds ir atradis firmu Džanetā, kas mūs pievienos grupai uz sešu dienu ekspedīciju tuksnesī, pilots ir rezervējis biļetes lidojumam līdz Tamanrasetai un pēdējā brīdī izglābj savu draugu no nepatikšanām jau lidostā. Arī skumjais mozabītu līgavainis nav paspējis mūs piereģistrēt, tāpēc modrā apsardze viņu uzreiz sauc uz pratināšanu.

«Būtu večuku iepērušas, visi papīri būtu kārtībā,» Iveta savelk kopsaucēju situācijai, kas tomēr beidzas laimīgi. Mēs lidojam uz tuksnesi, visus pārlieku šķīstos un pavisam nešķīstos atstājot viņu pašu ziņā.

SLIKTI RĀDĀS, LABI BŪS

Jā, pat mazajā Gardājas lidostā dokumentus kontrolē reizes piecas, bet, nakts vidū nolaižoties Džanetā, mums pases atņem jau uz lidlauka – pa kluso šeit nevar ierasties. Atliek spert soli pār lidostas slieksni, lai pie mums nestos gara auguma smaidīgs vīrietis, kurš atšķirībā no vairuma vietējo ir riktīgi melns pēc vaiga.

Zobi pabiruši, bet smaids līdz ausīm un tāds arī paliek visu kopā pavadīto nedēļu.

Tas ir Nurdins, mūsu gids un pavadonis tuksnesī – amizants, humora pilns un relaksēts. Viņa angļu valoda ir tik nepareiza, ka jāsmejas visu laiku, kas jauko ceļojumu padara vēl jaukāku. Stress man ir tikai par vienu – grupa, kurai ar Nurdinu un tūrfirmas šefu Apollo dzenamies pakaļ nākamajā rītā, ir Russ.

«Ar krieviem braucam?» Iveta kliedz uz manu pusi, kad «karalis» neko nav atradis, bet Muhameds ar savu piedāvājumu zvana īstajā brīdī. Viņai galva kūp no visa, taču es vēl tielējos: «Ja nu viņi ir putinisti? Tad ko – indēsim?» Taču citas iespējas nav – jā, brauksim! Arī cena ir nokaulēta maksimāli, lai izjustu apmierinājumu jau pirms izbraukšanas.

O, šis milzu džips ir mūsējais? Un mums nevajag ne teltis, ne guļammaisus?

Viss ir iekļauts cenā? Ēdināšana un čūsku izdzenātājs arī? Brīnišķīgi!

Šim braucienam ir laimīga zvaigzne.

Krievi, kurus atrodam pēc maldīšanās un pakaļdzīšanās jau dziļi fantastiskajā dabas ainavā, izrādās tie, kas dzīvo dažādās pasaules malās – Portugālē, Vācijā, Šveicē. Jauka meitene ir no Uzbekistānas, vienīgā ne tik jaukā gan no Maskavas, taču to kompensē cilvēku nelielais skaits un kopējā inteliģence.

Kopā ar mums nu esam 11 tūristu, ko pavada 12 tuaregu – šoferu, gidu, pavāru, telšu licēju, malkas gādātāju. Uz sešām dienām esam kā viena dūre, jo tuksnesī pa vienam cilvēku nav. Mums veicas citam ar citu (tikai krievu grupas oficiālajam tulkam viss riebjas, viņš neiesaistās darbos, uzkrītoši klanās pret Meku, nepārtraukti svīst un ēd bez apstājas), mūs lutina dabas apstākļi (pilnmēness un krītošas zvaigznes), ir kopīgi pacilāts, bezbēdīgi relaksēts noskaņojums un apkārt pasaules lielākā brīvdabas mākslas galerija – slavenās Tasili freskas. Jā, tieši te ir vērtīgākā klinšu un alu zīmējumu koncentrācija, kas ver durvis uz tūkstošgadēm tālu senvēsturi, te augstākās smilšu kāpas un ik vakaru skatīti saulrieti, te agri pārgājieni rīta ausmas lūkot un baso kāju terapija. Te cilvēciska sadraudzēšanās un gari vakari pie ugunskura ar dzīvo mūziku un tuaregu ūdenspīpi. Visu labo vēl labāku padara fakts, ka nevienam operatoram te nav pārklājuma un visi telefoni kļuvuši tikai par fotoaparātiem.

Īsta veldze ikvienam! Arī mums, kam tālākās tuksneša gaitas nav zināmas, labi, ja nojaušamas. Nekas, mums Džanetā ir viena diena vairāk nekā pārējai grupai – gan tiksim skaidrībā!

AUGŠUPCEĻOŠĀS GAIDAS

Interneta pieslēgums atkal visu uzspridzina – biļetes turp mums ir, par atļauju nav īsti zināms. Vieni saka, ka tūristiem reģions vispār slēgts, citi biedē, ka pārvietosimies tikai konvoja pavadībā, turklāt izskatās, ka būs grūtības tikt no Tamanrasetas prom… «Kāpēc mēs vispār tur braucam?» Iveta uzsprāgst, «mēs taču jau tuksnesi redzējām!» Lai nevairotu haosu un samazinātu izvēļu daudzumu, kļūstu par vēl neredzētās vietas aizstāvi un advokāti – tā taču ir tuaregu galvaspilsēta! Tur ir kalni! Noteikti būs eksotika! Un mūsu Impro turp ir braucis, slavējot majestātisko ainavu, un, jā, – tieši tur ir Šarla de Fuko bijusī mītne, viņa pasaules mala! «Nu labi,» Iveta padodas, «bet ne vairāk kā trīs dienas.» Kamēr viņa socializējas, es paspēju noskatīties franču grupas dokumentālo filmu par svēto vīru, viņa dzīvi un ilgstošo saikni ar Alžīriju, gara acīm jau skatu idilli, kristīgu askēzi, vietu un laiku dvēseliskām pārdomām, izvirzot Asekremu kā ceļojuma augstāko punktu un kulmināciju. Man vajag ko svētu un augšupceļošu!

Tomēr attopamies drīzāk cietumā vai tuvu tam… Trijos naktī mūs sagaida jau divi oficiālā tūrisma pārstāvji. Mūsu pases tiek ilgi aizturētas. Sarunas tikai franču valodā. Lidosta jau pilnīgi tukša, pilsēta arī. Uz viesnīcu mūs un divus pavecus francūžus pavada divas policijas ekipāžas – priekšā un aizmugurē. Pilsēta milzīga, haotiska, netīra. Miesās brangais kungs, «karaļa» aizrunātās viesnīcas direktors, nemitīgi smēķē un stāsta, cik te ir bīstami – apkārt klīstot tuksneša bandīti, Mali bēgļi, tuaregu separātisti, islāma radikāļi, vāgnerieši. Visas problēmas robežu dēļ – Mali, Nigēra, Lībija… «Cik tuvu tām esam?» vaicājam. «Nu, 200–400 km,» skan aptuvena atbilde. Abas ar Ivetu raustām plecus, mums visas briesmas šķiet tālu. «Bet kā tad ar tūrismu? Tik daudzi satiktie teica, ka uz Tamanrasetu jāatbrauc obligāti,» uzturam sarunu, kamēr sagaidītāji maļ savu maļamo, ka viss ir slikti – tūristi varot pārvietoties tikai ar policijas konvoju. «Arī pilsētā?» gribam precizēt. «Nē, uzreiz ārpusē,» atbilde atkal nav konkrēta. «Jau sen tā?» tincinām tālāk. «Kopš pagājušajā gadā bija nolaupīšana,» mūs cenšas biedēt.

«Daudzus sagūstīja?» gribam uzzināt.

«Nē, vienu spāni. Uzmauca maisu, aizveda un tad prasīja izpirkumu. Tāpēc valdība baidās par reputāciju, sargā visus,» uzzinām.

Jau jūtam, ka mūs uzpasēs pārāk cieši, bet Ivetai vienmēr ir plāns B. Arī tuaregu galvaspilsētā ir pieteikušies cilvēki, kas gatavi mums parādīt pilsētu.

Pie arābu izcelsmes velosipēdu tirgotāja ielecam mašīnā viesnīcas pašā priekšā, nokaitinot pilsoni ar biedējošajiem stāstiem. Arābs ir daudz ceļojis, sieva sagatavojusi pusdienas, viņš mūs izvadā pa tirgu un dažiem nacionālo preču veikaliem, tomēr vienām doties ielās neiesaka, turklāt viņam sāk zvanīt policija – kur esam? Vairāk nekā divas stundas pavadām rindā pēc aviobiļetēm (jau gribam prom), turklāt ir piecas minūtes līdz darbalaika beigām, kad blakus sēdētājs atdod mums savu 452. numuriņu, jo mūsu 454. tiktu izlikts aiz durvīm bešā. Milzu pateicība viņam!

Šajā pilsētā ir ļoti daudz militāristu, kas lido par samazinātu cenu, tāpēc citas biļetes maksā dārgāk un tās grūtāk dabūt.

Bet mums ir! Tagad uz Orānu, ostas pilsētu, kur būs daudz lielāka brīvība un atsevišķās vietās varēs pat nopirkt alkoholu, kas tuksnesī ir stingri aizliegts. No viesnīcas aizmūkam vēlreiz, lai vakarā boss mūs izsauktu uz brutālu skaidrošanos.

Nekāda brīvsoļa! Pārvietošanās tikai ar policijas konvoju! Viņa nosauktā cena par pusotras dienas izbraucienu uz Asekremu ir astronomiska vietējiem apstākļiem, tikpat, cik samaksājām par Džanetas brīnišķīgo ekspedīciju kopumā.

Man jau gribas aizspiest ausis, kā abi bļauj, tomēr Iveta iztur ofensīvu. Galu galā maksājam trešdaļu, atsakoties no personiskā gida, maltītēm ceļā un nesaprotot, kur gulēsim. Galvenais ir kustēt prom, jo būrītis nav mums.

SKARBĀ MELANHOLIJA

Džipā esam laikus. Šoferis runā franciski, priekšā un aizmugurē smuki policisti. Mūs aizved uz muzeju, kas ir tukšs un bēdīgs, bet darbinieces staigā un fotografē mūs.

Tad iesprūstam. Neviens nekur nekust.

Kas gulšņā ēnā, kas dzīvo telefonā, kas vienkārši pazūd. Pirmo reizi šajā braucienā man paliek žēl sevis un sava laika. Pēc stundas man uznāk mazā panika. Ar zīmēm rādu policistiem, ka man viss līdz kaklam, pat asaras sāk tecēt. To nu viņi nevar izturēt, sāk zvanīties un klaigāt ne pa jokam. Mierina, ka gaidām vēl kādu…

Vienalga, cauri kādai pilsētas miskastei jābrauc un cik nemīlīga ainava sākas, kustība nomierina. Ceļš, virzība, nu jau esam pieci džipi, kam konvojs piestāv labāk nekā vienai mašīnai. Drīz ir oāze, kur izkāpju jau nomierinājusies un eju atvainoties policistiem, līdz klāt ir jauns pārbaudījums: grupa, ar ko dalām konvoju, atkal ir krieviski runājoša un šoreiz pavisam citāda – no Krievijas ģeogrāfiski un mentalitātē. Dažs šķiet īpaši nepatīkams, tomēr mums ir jādala ceļš un naktsmājas, jāiemanās sadzīvot.

Tuksnesis te ir skarbs, kails, nemīlīgs, biedējošs, neizprotams. Nekāda dzelteno smilšu smukuma, vien pelēkbrūnas šķembas. Ceļš drīz pāriet bezceļā, kas, šķiet, nebeigsies. Sēdi, kraties un apdomā, kas to radījis. Vai tiešām Dieva dusmas?

Varbūt nogurums? Šķēpeles zemes vietā, dīvainu formu sastinguši bluķi, klintis, kalni, smilšakmens robojumi, kas drīzāk piestāvētu Mēness virsmai vai okeāna vēderam, viss kails un biedējošs.

Tā nav briesmu sajūta, bet kaut kāda kosmiskas vientulības apjauta, kas cilvēkam ierāda viņa «mazā kukurznīša» vietu.

Tu, cilvēk, esi tik mazs! Nepaliec viens!

Kā neapdzīvotība sākas, tā nebeidzas.

Braucam arvien augstāk. Nepilns simts kilometru no Tamanrasetas ir četru piecu stundu ceļš. Tikai vienā klajumā ir tuksneša aka (sūknis), kamieļu bars un nomadu telts, citādi – kaila zeme un tukšums.

Grūta vieta, bet tieši to, šķiet, meklē franču tūristi, kas vienīgie kaut kur dodas ar nūjām, ceļ teltis uz kailas zemes, meklē un izbauda skarbumu. Varbūt tā viņi atvainojas Alžīrijai par tās ilgstošo kolonizāciju?

Dabas bardzības šeit netrūkst. Tā gan biedē un nogurdina, gan pacilā un liek apbrīnot.

Tā ir neizskaidrojama vilkme, kas, nonākot galamērķī, nevis aicina atpūsties, bet dzen augšup – tur, plakanajā virsotnē, taču var skatīties uz visām pusēm. Tur būs redzams kas jauns, tāls, iepriekš nezināms.

Tur ir apvārsnis, kas nav līdzens, tur skats uz nometni, kas ir tikai akmeņu būdas, taču vienīgais patvērums… Jā, mums atkal veicas. Viesu māja pieder mūsu šofera brālēnam, viņš mums izgādā atsevišķu istabu ar matračiem, kamēr krievu grupa guļ kā pionieru nometnē un krāc publiski.

Arī pie galda saimnieks mūs piesēdina pats personiski un apkalpo pirmās, bet krievu grupas gids pārmetas pie mums.

Viņš labi zina, kas ir Latvija, vēl vairāk.

Sešdesmitgadīgais arābs izskatās pēc jaunekļa un ir profesionāls vijolnieks, teju desmit gadu mācījies toreizējā Ļeņingradā, bet kas viņu turp aizsūtīja? Viņa pirmais vijoles skolotājs Ozoliņš! Latvietis, kas astoņdesmito gadu sākumā strādājis Alžīrā un šim puišelim teicis: «Latvija kādreiz būs brīva no Krievijas, tāpat kā Alžīrija atbrīvojās no Francijas!» Redz, viss ir noticis tieši tā, un šis negaidītais vakars atkal apliecina gan dievpalīgu mūsu ceļā, gan Dieva plānu cilvēku dzīvē.

SAULLĒKTA STAROS

Tūrisma industrija Asekremu tirgo kā vietu ar «visskaistāko saulrietu un saullēktu ». Kādā mērogā? Niknais viesnīcnieks apgalvoja, ka skaistāks esot tikai vienā konkrētā vietā Argentīnā. Nieki, ne par to ir stāsts – nevar salīdzināt nesalīdzināmo.

Te, Asekremā, Šarls de Fuko kā askēts, garīdznieks, evaņģēlija sludinātājs, nabadzības un šķīstības zvēresta turētājs, kas apņēmies dzīvi veltīt vismazākajiem, tiem, kam klājas visgrūtāk, nonāca 1906. gadā. Te viņš atrada pasaules malu, kur apstāties un kalpot Dievam bez atlikuma.

Viņš uzcēla pavisam primitīvu akmens bluķu kapelu un apmetās te uz dzīvi.

Iemācījās tuaregu valodu, sāka veidot franču tuaregu vārdnīcu, tulkoja Svētos rakstus un kalpoja gan Dievam, gan cilvēkiem. Viņam bija militārista izglītība un pagātne, jaunībā viņš bija dienējis franču armijas rindās Alžīrijā un bija pat apspiedis dumpi Orānā. Tieši te, visskarbākajos dabas apstākļos, viņš atrada vietu savai dvēseles misijai.

Šobrīd nelielajā kapelā kalpo divi mūki, polis un spānis. Viņi dzīvo kā eremīti ļoti primitīvās akmens būdās, kam tūristu ieeja liegta. Kapelā, kas atrodas 2780 metru augstumā, gan var ieiet katrs. Tā ir ļoti askētiska – tikai maza lūgšanu zāle, gaitenis un bibliotēka, kā arī neliela vēsturiska ekspozīcija. Pirms saulrieta vērošanas, drudzī, kad visi steidz ieņemt labākās vietas, kapelā esmu pavisam viena un notrīsu no minimālisma. Tikai viena Dievmātes bilde. Vienkāršs krusts. Atvērta Bībele. Nekādu suvenīru. Pilnīga norobežošanās no masu kultūras.

Nav manā varā piedzīvot dievkalpojumu šajā baznīcā, taču dabā gan. Ne velti Dievs Šarlu de Fuko nobremzēja tieši šeit.

Nav svarīgi, kurus saules rietus un lēktus kāds pasludina par «skaistākajiem pasaulē », svarīga ir personiskā satikšanās. Šejienes skarbi majestātiskā ainava ļauj vērot īpaši niansētu gaismas parādīšanos.

Reljefs ir kārtu kārtām, galotņu robi vispirms ir kā viena tumša plakne. Un tad sekundēs, minūtēs, mirkļos, aizturētas elpas saspiestajā laikā izlaužas, uzplaiksnī, iemirdzas Gaisma. Ne uzreiz un vienuviet, bet viss izgaismojas pakāpeniski – neatvairāmi, skaisti, uzvaroši un bez mazākās tavas līdzdalības. Tu tikai skaties un piedzīvo Dieva brīnumu. Dzimst jauna diena – tuksnesī, pasaulē, tevī.

Gaisma uzvar tumsu, un tevī ielīst prieks.

Skarbais tuksnesis vairs nešķiet biedējošs un netīkams, tas izrādās vien Dieva plāna daļa. Tāpat kā viss labais un sliktais, austošais un rietošais mūsu dzīvē, kā ceļā satiktie biedri un viņu savirpinātā negaidīto notikumu secība. Kristus dzimst visai pasaulei – arī tur, kur to negaida un katram izgaismojas savas dzīves ainava.

Asekrema («aukstā vieta») mani tomēr sasildīja – paldies visiem, kas ļāva tur nokļūt! Pēc šī saullēkta iestājas sirdsmiers, kas nu jau vedina mājās un ļauj uz visu iepriekš un turpmāk piedzīvoto skatīties ar austošas dienas acīm – tīri, nenovēršami un bez pretenzijām.

SAULE AR VISU SAMIERINA. Asekremas apkārtne ir mežonīgi skarba, taču arī te ieplūst gaisma un aicina doties pa mīlestības ceļu – tā vismaz šo «nekurieni» iztulkoja Šarls de Fuko

TUAREGU GALVASPILSĒTA TAMANRASETA. Sola maisu galvā, ja bez apsardzes klīdīsi, bet uz vietējiem tas neattiecas – sievietes slīd kā kuģi un izdzīvo savu tuksneša ikdienu

PILSĒTAS AR NOSLĒPUMU. Mozabītu apdzīvotā Gardājas ieleja ir ļoti noslēgta pasaule – svešam to neizprast

TUKSNEŠA PRIEKS. Te ir tikai daba, siltas smiltis, aizvēsture un ceļš, kam ļauties

KĻŪT PAR SAVĒJO. Garā tuaregu šalle ir gadsimtos pārbaudīts aizsegs pret sauli, vēju un smiltīm. Aptīt to nozīmē arī izrādīt cieņu vietējām tradīcijām

TUKSNEŠA SAIMNIEKI. Tuaregi Sahārā jūtas kā mājās – smiltis un saule ir viņu stihija. Turklāt arī viņi izbauda dienas bez interneta un sievām…

KĀPU ALPĪNISMS. Jā, basām kājām un četrāpus – ko tik neizdarīsi, lai paspētu augstākajā kāpā tieši uz saulrietu

MŪKU CELLES. Te Asekremas viesiem ieeja liegta, jo arī mūsdienās ir brāļi, kas turpina Šarla de Fuko aizsākto kalpošanas misiju