Avots: Leta

Grieķijā ļoti populāras ir kreisi ekstrēmās idejas. Viens no iemesliem tam ir milzīgais kontrasts starp trūcīgāko un bagātāko sabiedrības daļu

ŠOVASAR vienu nedēļu pavadīju Grieķijā. Kā parasti, es izvēlējos ceļot nevis tūristu grupā, bet gan organizēt braucienu pats, lai iekļautu tieši tās apskates vietas, kuras vēlējos apmeklēt.* Patlaban ir tik vienkārši izplānot maršrutu, iegādāties biļetes, rezervēt viesnīcu vai apartamentus (naktsmītņu rezervācijas platformā Booking vai Airbnb), ka ir grēks to neizmantot. Dzīvoklis diviem cilvēkiem 200 metrus no Atēnu centrālās dzelzceļa stacijas man izmaksāja 144 eiro uz trijām diennaktīm, t. i., mazāk par 48 eiro diennaktī.

No starptautiskās lidostas ir ērta satiksme ar metro uz Atēnu centru. Līdz centram vienā virzienā biļete maksā deviņus eiro (nepilngadīgajiem – 50% atlaide).

Brauciens ilgst stundu.

Grieķijā ir arī labas ātrgaitas šosejas, kas savieno lielās pilsētas. Benzīna cena ir kādus desmit centus par litru virs mūsējas, bet dīzeļdegviela maksā aptuveni tikpat daudz kā pie mums.

Ceļojot tūristu grupās, kad tevi visur aizved un atved, var neko nezināt par grieķu rakstību. Atēnās, lielo pilsētu centros un daudzviet citur ielu nosaukumi ir gan grieķu, gan latīņu alfabētā, dzelzceļa staciju nosaukumi arī. Tomēr var gadīties, ka mazākās pilsētās un no tūristu takām tālākās vietās ielu nosaukumi būs tikai grieķiski. Tāpēc nedaudz ir jāprot orientēties grieķu valodā, lai vismaz varētu izlasīt ielu nosaukumus.

Turklāt bez lietotnes Waze mēs būtu, kā mēdz sacīt, pilnīgās auzās. Pilsētiņā ar 7000 iedzīvotājiem, kurā ielas veido labirintu labirints, Waze bija krietni precīzāka par Google kartes lietotni.

Tulkošanai izcili palīgi ir Google tulkotājs un lietotne, kas tulko grieķu uzrakstus no attēliem. Tas viss ir izcili līdz brīdim, kad nonāc vietā, kura nav mobilā pārklājuma.

Tad, protams, jājautā palīdzība vietējiem, un, par laimi, Grieķijā ļaudis ir ļoti izpalīdzīgi.

Akropole un karstums

Kā var uzturēties Atēnās un neapmeklēt kaut ko vēsturisku?!

Divi populārākie objekti ir Akropole un Olimpisko spēļu (marmora) stadions, kurā notika gan antīkās, gan 1896. gada olimpiskās spēles.

2004. gada spēlēm tika uzcelts mūsdienīgs stadions 12 kilometrus no centra.

Par Akropoles vēsturi nerakstīšu.

Ar to ir pilni ceļveži un mājaslapas. Akropoles apmeklētāju skaits tiek regulēts, tāpēc uz biļetes ir norādīts laiks, kurā drīkst ieiet arheoloģiskajā kompleksā. Redzēju, ka tos apmeklētājus, kuri atnāk stundu ātrāk, iekšā nelaiž. Ir jāgaida norādītais laiks. Vasaras sākumā tika izplatīts paziņojums, ka Akropole karstuma dēl nebūs pieejama no pulksten 12.00 līdz 17.00. Ļoti daudzi joprojām pēc tā vadās, jo Google meklētājā uz jautājumu par Akropoles darbalaikiem kā pirmā tika izmesta vecā ziņa. Kad Akropolē ieradāmies nedaudz pēc pieciem, visas biļetes uz konkrēto dienu bija izpirktas. Savukārt citā dienā, ierodoties divos dienā, varējām nopirkt biļeti uz tuvāko laiku un iet uz Akropoli uzreiz.

Biļete pieaugušajam maksāja 20 eiro. Par 18 gadus jaunākiem apmeklētājiem ieeja bija par brīvu (izraksta nulles cenas biļeti). Akropole bija visā Grieķijā vienīgā vieta, kur man prasīja parādīt pasi, lai pārliecinātos, ka tas ir mans bērns. Pirms tam kasiere paprasīja priekšniekam, vai Latvija ir Eiropas Savienībā, jo trešo valstu pilsoņu bērniem ir jāpērk pilnas cenas biļete.

Grieķi par Latviju visumā ir dzirdējuši maz. Bija tādi, kuri zināja Rīgu, piebilstot, ka varētu pat atbraukt uz Rīgu, lai skatītos basketbola spēles. Kāda ceturtdaļa grieķu, ar kuriem pļāpāju, pārjautāja, vai esam no Lietuvas – Lietuvu tur atpazīst labāk.

Pārējie nezināja, kur Latvija atrodas. Es izstrādāju vienkāršu formulu. Jautāju grieķim: «Vai jūs iztēlojaties, kur atrodas Zviedrija?» Atbilde bija: «Jā!» Tad es paskaidroju: «Latvija ir tikai 150 kilometrus no Zviedrijas.» Tad skanēja atbilde: «Ā! Tas nozīmē, ka jūs esat kaut kur ļoti tālu Eiropas ziemeļos.»

Magnēts kalnu faniem

Lielais ceļojuma mērķis man bija Olimpa kalns –sengrieķu dievu mītiskā mājvieta. Tomēr tad, kad grieķi 1829. gadā izcīnīja neatkarību un atdalījās no Osmaņu impērijas (mūsdienu Turcijas), Olimpa kalns palika turku pusē. Tikai 1912. gadā Pirmā Balkānu kara laikā grieķu armijai izdevās atkarot Olimpa kalna apkārtni, un kopš tā laika Olimpa kalna apkārtne un visa Maķedonija ir Grieķijas sastāvā.

Kāpšanas bīstamības dēļ Olimpa kalns netiek īpaši ieteikts populārākajos tūrisma maršrutos, taču tas ir milzīgs magnēts, kas pievilina tos ceļotājus, kuriem patīk kalni.

Kā nokļūt līdz Olimpa kalnam?

No Atēnām uz Salonikiem (grieķi saka: Tesaloniki) ir kādi pieci vilcieni dienā.

Jābrauc līdz priekšpēdējai pieturai Katerine. Brauciens ilgst nedaudz mazāk par piecām stundām. Vilciena biļete maksā ap 40 eiro. No Katerine ir piepilsētas vilciens uz Litohoru (brauciens ilgst desmit minūtes). Vilciens kursē ik pa divām stundām.

No Katerine var ņemt arī taksometru, jo no Litohoras dzelzceļa stacijas līdz pilsētai ir kādi septiņi kilometri. Mēs izkāpām dzelzceļa stacijā, bet tur taksometru nebija.

Kamēr gudrojām, kā Google sameklēt vietējā taksometra telefonnumuru, pie mums piebrauca pat divas automašīnas, un to vadītāji jautāja: «Vai jums nevajag uz pilsētu?» Izlaida mūs pilsētas centrā 200 metrus no viesnīcas.

Mūs veda ungārs, kurš ieprecējies Grieķijā un jau 20 gadus te dzīvo. Pa ceļam parādīja pilsētas labākās vietas – lētāko supermārketu, medicīnas centru – un citas. Ja lido taisni uz Salonikiem, tad var braukt ar autobusu, bet arī tad Katerine ir jāpārsēžas vietējā autobusā. Braukšana parastos grieķu pasažieru vilcienos un autobusos ir pavisam cita pieredze nekā braucieni ar tūristu autobusiem vai taksometru.

Aiziet no Litohoras līdz Olimpa kalnam turp un atpakaļ vienā dienā nav iespējams.

Laikā, kad bijām Grieķijā, E4 tūristu taka bija slēgta sākuma posmā, jo viens tilts bija sabrucis. Satikām kāpējus, kuri to uzzināja tikai tad, kad bija aizgājuši līdz slēgtajam takas posmam. Tāpēc prātīgāk ir no Litohoras ar auto braukt līdz Prionijai (18 km). Tas ir Olimpa kalnam tuvākais punkts, un līdz turienei var nokļūt ar auto.

Tālāk var iet tikai kājām. Aprēķinājām, ka iešanai no Prionijas līdz virsotnei un atpakaļ būtu vajadzīgas 12 stundas. Tas nozīmē, ka ir jāsāk iet īsi pirms saullēkta. Sarunājām taksometru, kas mūs pulksten 5.50 savāca pie viesnīcas un nogādāja Prionijā.

No Prionijas sākās mūļu ceļš uz alpīnistu nometni – Spilos Agaptios.

Tie cilvēki, kuri nevēlas uzkāpt kalna virsotnē, bet grib izbaudīt Olimpa gaisotni, dodas tikai līdz Prionijai, tur ir labs restorāns, dzidrs kalnu avots, ūdenskritums un ir izjūtama Olimpa kalnam raksturīgā atmosfēra. Daļa no ceļotājiem kāpj tikai līdz pirmajai alpīnistu nometnei un pēc tam iet atpakaļ. Ziemeļu Grieķijas kalnu dienvidu un austrumu nogāzēs mežu josla stiepjas aptuveni līdz 2,2 kilometru augstumam virs jūras līmeņa. Spilos Agaptios atrodas 2100 metru augstumā virs jūras līmeņa.

Ceļš virzās cauri mežiem, tāpēc lielāko daļu ceļa kāpēji ir ēnā. Tomēr slodze ir liela, jo ir jāveic vertikālais kāpums aptuveni 1,1 kilometra garumā.

Prionijā nav mobilā pārklājuma, un ceļš pa ielejas apakšējo daļu atrodas pilnībā ārpus mobilo sakaru uztveršanas zonas. Ja kaut kas atgadās, tad ir jārēķinās, ka vienīgais transporta līdzeklis ir nastu nesējs mūlis, turklāt saziņas iespējas ir ļoti ierobežotas.

Visas kravas uz augšu un lejup nogādā mūļu karavānas.

Viens cilvēks ved kādu desmit nastu nesēju dzīvnieku karavānu, kuru pavada arī divi suņi, kas uzmundrina mūļus. Uz augšu ar mūļiem ved visu, arī ūdeni. Tāpēc 1,5 litru tilpuma dzeramā ūdens pudele, kas pilsētas veikalā maksāja 45 centus, augšā maksāja jau 2,5 eiro.

Plānojām, ka ūdens rezerves papildināsim pa ceļam, jo kartē bija iezīmētās divas ūdens ņemšanas vietas (avoti).

Pēc stundu ilgas kāpšanas atklājām, ka ilgstošā sausuma dēļ pat pirmajā avotā ūdens nebija. Nācās pirkt dārgo ūdeni alpīnistu nometnes veikaliņā.

No Spilos Agaptios sākas īsākais ceļš līdz Olimpa kalna tuvākajai virsotnei. Virsotnes ir trīs: Skala (2875 m virs jūras līmeņa), Skolio (2905 m) un Mītika (2918 m). Pēdējā posmā ir jāveic vēl 800 metru vertikālais kāpums, bet jau pa klinšainām un akmeņu nobiru takām, kur ceļotāju nekas neaizsedz no saules.

Tas rada divas problēmas.

Pirmā ir gaisa temperatūra.

Paceļoties vienu kilometru pa vertikāli, gaisa temperatūra samazinās vidēji par sešiem grādiem. Ja jūras līmenī gaisa temperatūra ir plus 35 grādi, tad trīs kilometru augstumā temperatūra būs zemāka par plus 17 grādiem.

Savukārt, paceļoties pa vertikāli augšup, samazinās gaisa blīvums un gaiss mazāk absorbē saules starojumu, tāpēc jau divu, triju kilometru augstumā ir ievērojami lielāks no saules saņemtās siltuma enerģijas daudzums, salīdzinot ar tādiem pašiem apstākļiem jūras līmenī. Dienas otrajā pusē, kad kalnu virsma iesils, gaisa temperatūra var būt pat augstāka nekā jūras līmenī. Savukārt ēnainās vietās gaisa un virsmas temperatūra var būt krietni zemāka. Pa ceļam uz Olimpa kalnu varēja redzēt, ka aptuveni 2,6 kilometru augstumā kādas grēdas ziemeļu nogāzē vienmēr noēnotā plaisā sniegs vēl nebija izkusis. Tāpēc pirms došanās ceļā uz virsotni ir jāsagatavojas kā iespējamam aukstumam, tā stiprai saulei – ir nepieciešamas gan siltas drēbes, gan labas saulesbrilles un apģērbs, kas dod maksimālu aizsardzību no ultravioletajiem stariem.

Dienā, kad kāpām Olimpa kalnā, virsotni praktiski visu laiku klāja mākoņi. Jau 2,5 kilometru augstumā virs jūras līmeņa temperatūra bija tikai ap plus 10, pūta stiprs vējš un bija migla. Kad pārstājām kustēties, prasījās uzvilkt siltās drēbes.

Līdz vieglākajai virsotnei kāpām sešas stundas.

Pēc uzkāpšanas Skalā, kas ir vieglākā virsotne, bija jāizlemj, ko darīt. Bija migla. Nekādi skaistie skati un pat foto nesanāca. Vizuāli novērtēju ceļa posmu uz pašu augstāko no virsotnēm – Mītiku. Tai ir piešķirta pat kaut kāda alpīnisma grūtības kategorija.

Ir novietots uzraksts, ka taka ir bīstama. No Skalas puses var uzkāpt bez drošināšanas un speciālā aprīkojuma, lai gan ir posmi, kuros jārāpjas gandrīz pa vertikālu sienu (100 m lejup un tad 145 m pa vertikālu ceļu augšup).

Es sapratu, ka uzkāpt es vēl varbūt varētu, bet nokāpšana lejup būtu ar pārāk lielu risku. Netālu no virsotnes ir piemiņas plāksnes tiem, kuri no Olimpa neatgriezās. Sapratu, ka ir pienācis laiks draudzēties ar prātu, jo jātiek arī lejā. Lejupceļš bija visgrūtākais.

Atrodoties uz kalnu kores, mobilais signāls ir, lai gan ļoti vājš, bet nav iespējams viegli prognozēt, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai veiktu kāpiena posmu, kurā nav mobilā tīkla pārklājuma (beigās sanāca, ka tas prasīja trīs stundas).

Tikai vienā vietā nelielā pleķītī uz nelielas sānu kores kādus divus kilometrus no Prionijas parādījās ļoti vājš mobilā tīkla savienojums (Prionijā tātad tā nav). Vietu varēja atpazīt, jo tajā bija daudz kāpēju, kuri kaut ko darīja savos telefonos. No šīs vietas jau varējām izsaukt taksi. Vēl bija variants atrast kādu, kuram ir satelīttelefons, vai arī Prionijā sarunāt kādu, kas aizved līdz pilsētai.

Tur ir milzu stāvvieta un nemitīga autotransporta plūsma.

Problēma tikai tā, ka reti kuram ir vieta diviem ceļotajiem, turklāt grieķi, kuri atbraukuši leksusos uz dārgu kalnu restorānu, varēja nevēlēties uzņemt sava auto salonā divus patiešām netīrus ārzemniekus.

Taksometrs atbrauca norādītajā laikā, un tā vienā dienā bijām veikuši kāpienu turp un atpakaļ.

Nepieciešams sagatavoties

Katru gadu vieglākās no Olimpa kalna virsotnēm sasniedz aptuveni desmit tūkstoši kāpēju. Savukārt grūtāko virsotni Mītiku izvēlas pievārēt tikai kāda desmitā daļa no visiem kāpējiem. Uzkāpšana pat vieglākajā virsotnē ir pārbaudījums arī tiem, kuri var ilgstoši izturēt kārtīgu slodzi. Savukārt tiem, kuri regulāri nesporto, nevajadzētu izaicināt likteni.

Lielākā daļa grieķu brauc uz Prioniju kā uz tūrisma objektu un uz virsotnēm neiet, bet izvēlas kādu tuvāku maršrutu (tādu ir pietiekami daudz) vai vispār apmeklē tikai restorānu ar skatu uz kalnu.

Jebkurā gadījumā brauciens uz Olimpa kalnu ir tā vērts arī bez kādas virsotnes sasniegšanas.

Izvēloties kāpt virsotnē, ir jāsagatavojas. Ir jābūt piemērotam apģērbam un apaviem.

Jāņem līdzi pietiekams daudzums šķidruma un katram piemērots ēdiens. Vajadzētu arī būt nokārtotai tādai apdrošināšanas polisei nelaimes gadījumiem, kas iekļauj arī evakuācijas izdevumus.

Izcila lieta drošībai būtu satelīttelefons, lai būtu iespējams palīdzību vispār izsaukt. Man līdzi bija galvas lukturis gadījumam, ja atpakaļceļš būtu ilgāks, nekā plānots, un nāktos kāpienu lejup pabeigt jau tumsā. Tomēr pa tumsu iet netrenētiem tūristiem es neieteiktu, jo mūļu takas stiprināšanai izmanto zemē un klintīs iedzītus armatūras stieņus, kuru gali daudzviet ir kādus pāris centimetrus virs ceļa virsmas un nav viegli pamanāmi pat dienas laikā ēnainā meža takā. Mobilo sakaru neesības dēļ mani mājinieki ziņu, ka esam sasnieguši virsotni, saņēma tikai brīdī, kad mēs jau gandrīz bijām nokāpuši, un viņi sāka ļoti uztraukties, jo aprēķināja, ka līdz saules rietam mēs nepaspēsim tikt līdz Prionijai.

Grieķija atšķiras no Itālijas

Pagājušā gadā es nedēļu ceļoju pa Itāliju, līdz ar to man viegli salīdzināt abas zemes.

Abas ir Vidusjūras valstis un viena otrai kaimiņos, tomēr Grieķija nav līdzīga Itālijai.

Lai Itālijā izdzīvotu (nepārmaksātu par precēm un pakalpojumiem, neļautu sevi apmānīt un tamlīdzīgi), mums bija jākļūst par itāļiem.

Grieķijā tā nav. Neapolei raksturīgās ainas, kad motobraucēji dragā pie sarkanās gaismas, gājēji iet pāri četru joslu ielai ar blīvu satiksmi un neliekas zinis par vadītāju skaņas signāliem, Grieķijā neredzēju. Noteikumi visumā tiek ievēroti. Mazajās pilsētās cilvēki palīdz cits citam, neprasot par to neko.

Pēc nedēļas Grieķijā es sāku saprast daudzās filmas par britu vai vāciešu pārcelšanos uz Grieķiju. Vācieši un citi eiropieši Grieķijas mazpilsētiņās un salās atrod to, kas pie viņiem ir zudis.

Sociālie kontrasti

Man bija ilgāka saruna ar kādu četrdesmitgadīgu grieķi, kuram bija automašīna, kādu es nevaru atļauties. Šis grieķis teica, ka viņam nav pieņemama Grieķijā pastāvošā sistēma, tāpēc viņš gatavojas emigrēt un veidot karjeru cituviet. Prasīju: uz kurieni emigrēt? Atbilde bija – visticamāk, uz kādu no Latīņamerikas zemēm, kurā nav šķēršļu cilvēkam pacelties augšup tā dēvētajā sociālajā liftā.

Plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem Grieķijā ir izteikti pamanāma. Bagātie jau daudzās paaudzēs ir nodalījušies no nabagiem, un pacelties no trūcīgākā slāņa uz augšu tiešām ir sarežģīti.

Tas nedaudz izskaidro to, kāpēc Grieķijā ļoti populāras ir kreisi ekstrēmas idejas, anarhistu saukļi un tamlīdzīgi.

Atēnas ir megapole ar ļoti daudziem iebraucējiem. Kā man skaidroja kāda 58 gadus veca albāniete, kura strādā Grieķijā jau 20 gadus, tad ekonomiskie migranti no nabadzīgajām zemēm ir vēl trūcīgāki par zemākā slāņa grieķiem. Šo migrantu vieta ir tikai, tā sakot, darbā veļas mazgātavā, un uz kaut ko augstāku varbūt var cerēt tikai viņu bērni. Taču Grieķijā sastapu arī krieviski runājošas sievietes, kuras Atēnu dārgākajos veikalos tērēja naudu gluži kā XX gadsimta trakajos 90. gados, uzvedās tik nepiedienīgi un gvelza tik skaļi, ka pat es neizturēju un divām personām krieviski pateicu, ka tepat blakus ir cilvēki, kuri saprot visu, ko viņas par citiem saka.

Savukārt ārpus lielpilsētām ir atkal cita Grieķija.

Laukos cilvēki ir reliģiozi.

Ejot garām svētvietām, viņi met krustu, bet svētdienā baznīca bija pilna ar dievlūdzējiem.

*Ceļojums uz Grieķiju tika apmaksāts tikai par autora līdzekļiem. Šī raksta sagatavošanu nav materiāli atbalstījusi neviena juridiska vai fiziska persona.

REZERVĒJOT viesnīcu, mūs brīdināja, ka birojs nestrādās no pulksten 15.00 līdz 18.00, jo šajā laikā grieķi atpūšas. Ap sešiem vakarā valda klusums, bet ap deviņiem apkārtne atdzīvojas un restorānos nav brīvu vietu.

Juris Paiders

Diena