Avots: Leta

Reklāma


Ivars Muciņš, informācijas tehnoloģiju uzņēmuma EUSO valdes priekšsēdētājs

Dvēselei

Kultūras ziņā visciešākā saikne man ir ar mūziku. Pateicoties ceļojumiem uz Kaboverdes Republiku, kurp dodos apmēram divas reizes gadā, esmu atklājis pavisam jaunu muzikālo pasauli, par kuru agrāk man nebija ne jausmas. Dzīvā mūzika, cilvēki ar izcilu ritma izjūtu un neticamu talantu – patiesi muzikāla tauta, par kuras bagātīgo skanējumu lielākā daļa pasaules vēl joprojām nezina. No vietējiem māksliniekiem pasaulē visplašāk pazīstama ir dziedātāja Sezārija Evora (Cesaria Evora), taču Kaboverde var lepoties ar veselu plejādi izcilu mūziķu!

Kad esmu Āfrikā, vakaros ar draugiem mēdzam dziedāt arī paši. Pats neesmu nedz liels dziedātājs, nedz instrumentu spēlētājs, taču mans draugs spēlē ģitāru, un parasti mūsu kompānijai pieaicina arī kādu kaimiņu ar labu balsi. Vienā no šādām reizēm dzirdēju dziesmu, kas īpaši iespiedās atmiņā. Izrādījās, ka tā bija Sezārijas Evoras māsīcas dziesma, par kuru ārpus valsts neviens neko nebija dzirdējis. Tas man bija pārsteidzošs atklājums, jo biju domājis, ka pēc vairāk nekā 20 gadiem vietējo mūziku jau biju iepazinis.

Ja, savukārt, runājam par teātri, jāatzīst, ka to apmeklēju reti, jo sevi neuzskatu par teātra cilvēku. Man ir grūti pilnībā izslēgt analītisko domāšanu, un bieži pieķeru sevi skaitot, cik reižu izrāde spēj mani atraut no apkārtējās pasaules un ikdienas domām. Ja tas izdodas, zinu, ka izrāde bijusi patiešām laba, taču tas notiek ļoti reti. Toties opera, īpaši opera buffa žanrs, mani aizrauj. Mani uzrunā gan orķestra un instrumentu saspēle, gan izrādes kopējā enerģija. Nopietnās izrādes un traģēdijas gan paliek ārpus manām interesēm.

Vēderprieks

Mūsu ģimene ir liela, un laikā, kad bērni bija mazi, restorānus apmeklējām reti, jo īsti nebija ne laika, ne iespēju. Arī tagad ēšana ārpus mājām drīzāk ir īpašs notikums, nevis ikdienas sastāvdaļa.

Ja tomēr izvēlamies doties uz kādu restorānu vai kafejnīcu, sagaidu patiesi īpašu pieredzi – tādu, ko mājas apstākļos nevar atkārtot. Jāatzīst, ka nereti gan nākas vilties, jo šķiet, ka ēdienkarte bieži vairāk pielāgota klientu maksātspējai, nevis kvalitātei, un tas atspoguļojas arī ēdienā. Šī iemesla dēl restorānu apmeklēšana manā gadījumā joprojām ir reta un nedaudz eksperimentāla izvēle. Galu galā mājās bieži var pagatavot ko daudz gardāku nekā lielākajā daļā ēdienu pasniegšanas vietu!

Mājās gan gatavojam tiešām daudz. Pēdējā pusgada laikā par mūsu ģimenes kopīgo izklaidi kļuvusi picu cepšana. Parasti šajā procesā iesaistās vairāki cilvēki – viens gatavo mīklu, otrs uzklāj mērci un sastāvdaļas, kāds cep, bet kāds degustē. Pēc vairāku mēnešu eksperimentiem pica beidzot sākusi izskatīties un garšot tieši tā, kā tai vajadzētu! Man īpaši patīk Neapoles stila picas, un mūsu mājās tās top pilnībā no nulles – pašu gatavota mīkla, pašu vārīta mērce un rūpīgi izvēlētas sastāvdaļas.

Brīvajā laikā…

Manas brīvā laika aizraušanās centrā jau daudzus gadus ir vindsērfings. Ceļš līdz šim sportam bija likumsakarīgs – mani tajā ievilka klasesbiedrs, kura tēvs Māris Dāle septiņdesmitajos gados bija viens no pirmajiem vindsērfinga entuziastiem Latvijā un vēlāk arī šīs kustības asociācijas prezidents. Toreiz viss notika ar pašu spēkiem – inventārs tika būvēts, vadoties pēc zīmējumiem ārzemju žurnālos, informācijas bija maz, bet vēlme un radošums – milzīgs. Ap šo sportu izveidojās īpaša kopiena, kurā bija arhitekti, mākslinieki, ārsti un citi profesionāļi.

Nedēļas nogales pagāja, braukājot pa Latvijas ezeriem un piedaloties asociācijas rīkotajās sacensībās. Tā astoņdesmito gadu vidū radās leģendārā Usmas regate – viens no vindsērfinga kustības kulminācijas brīžiem Latvijā, kur pulcējās dalībnieki no Igaunijas, Lietuvas un Krievijas.

Ar laiku mainījās gan sports, gan mēs paši. No sacensībām pa ezeriem pārgājām pie jūras un viļņu izaicinājuma.

Deviņdesmito gadu sākumā mūsu aizraušanās kļuva radikālāka – vairs nevarējām sērfot jebkur, mums vajadzēja labus viļņus. Latvijā sezona ir īsa – vasara un vien daži rudens mēneši, tāpēc piemērotus apstākļus nācās meklēt ārpus valsts. No vietām, kur esmu bijis, vislielāko iespaidu atstājušas Kaboverde, Maurīcija un Peru. Nākamgad tieši šī paša iemela dēļ esmu nolēmis doties uz Čīli.

Vēlos aizbraukt uz…

Mans pirmais tālākais ceļojums bija uz Kaboverdi, kam iedvesmu smēlos no kādreiz redzētas krievu dokumentālās filmas par sērfotājiem. Brauciens bija pilnīgi spontāns – vienā ziemā vienkārši aizbraucām, un tā viss arī sākās. Kaboverde mani uzrunāja ar saviem viļņiem, mierīgo gaisotni, stabilo politisko vidi un ļoti īpašo kultūru. Kopš tā laika šie braucieni kļuvuši par ieradumu, kā rezultātā uz Kaboverdi dodos vismaz divas reizes sezonā. Sākumā uz šo vietu devos kopā ar draugiem, bet tad kādu laiku ceļoju viens pats.

Tieši solo braucieni ļāva visvairāk iepazīt vietējos cilvēkus, iemācīties viņu valodu un iedziļināties kultūrā. Tā radās jauni kontakti, draugi un iespēja ieraudzīt viņu pasauli no iekšpuses. Tagad man ir jauni ceļabiedri – divi vecākie dēli. Abi gadiem nodarbojās ar klasisko burāšanu, bet ar laiku tā viņiem šķita pārāk mierīga, un es ievirzīju viņus vindsērfingā. Vecākais ļoti ātri apguva visu nepieciešamo, pat pārspēja mani lietās, ko esmu slīpējis gadiem.

Tagad ceļojam kopā, nevis uz luksusa viesnīcām ar all inclusive, bet gan uz savu galvu, dzīvojot vienkārši vietējā vidē.

Vēl viena vieta, kas atstājusi dziļu iespaidu, ir Maurīcija. Dienvidrietumu piekrastē atrodas Le Morne pludmale, kas ir viena no izaicinošākajām un skaistākajām sērfotāju zonām, kādā jebkad esmu bijis. Tā ir vieta, kas prasa maksimumu – pārliecību, spēku un augstu fizisko sagatavotību. Peru, savukārt, mani interesē citā veidā. Neesmu bijis tūristu iecienītajā Maču Pikču reģionā, bet gan pievērsies valsts ziemeļu piekrastei. Tur ir fantastiski apstākļi viļņiem un vējam, taču ārpus šīs zonas valda skarba ikdiena.

Kino

Man nav vienas konkrētas mīļākās filmas vai žanra, kas būtu aktuāls visos dzīves gadījumos.

Filmu izvēli bieži nosaka mans tā brīža garastāvoklis.

Patīk amerikāņu kinorežisora, scenārista un producenta Kventinta Tarantīno (Quentin Tarantino) darbi.

Tāpat novērtēju arī kinorežisoru Džoela Deivida Koena (Joeal David Coen) un Ītana Džesija Koena (Ethan Jesse Coen), kas profesionāli pazīstami kā brāļi Koeni, filmas.

Lai gan ne visi Tarantīno un brāļu Koenu darbi mani aizrauj, atsevišķas filmas uzskatu par tiešām izcilām!

Grāmatplauktā man…

Diemžēl pēdējos gados vairs nelasu tik aktīvi kā agrāk.

Jaunībā lasīju ļoti daudz, pārsvarā par ceļojumiem un fantastiku. Šķiet, 17 gadu vecumā “sabojāju” savu gaumi, izlasot kādu amerikāņu rakstnieka Kurta Vonnegūta (Kurt Vonnegut) romānu, kuru bija tulkojis Klāvs Elsbergs. Tas kļuva par pagrieziena punktu manā lasītāja karjerā, jo man šķita, ka neko labāku neviens vairs nekad nespēs uzrakstīt.

Pēc izglītības esmu ārsts, un studiju laikā nācās apgūt milzīgu daudzumu tehniskās literatūras. Arī tagad pārsvarā lasu ar darbu saistītus materiālus, īpaši par informācijas tehnoloģiju nozari.

Domu grauds

Jāsērfo ir tad, kad ir apstākļi, nevis jāgaida labāki apstākļi!