Nils Aleksis ir ceļotājs, kuram vieglāk saskaitīt, kurās pasaules valstīs viņš nav bijis, nekā ir bijis. Nils ir ceļojis ļoti tālu, un tikpat kā bez naudas – kā transporta līdzekļus izmantojis tikai nostopētās mašīnas un dienas budžetā izmantojis vien pāris eiro. Šobrīd viņš atrodas dāņu piederošās Fēru salās, kur nobāzējies uz nenoteiktu laiku, lai nopelnītu naudu, un varētu sasniegt savu līdz šim lielāko izvirzīto mērķi – izveidot nelielu hostelīti Latvijas lauku nostūrī, lai piedāvātu cilvēkiem izbaudīt gan Latvijas dabu, gan piedzīvotu lauku dzīves sniegtās vērtības. Kā arī, lai palīdzētu ceļotājiem, kuri ir nonākuši situācijā, kad radusies nepieciešamība pēc bezmaksas naktsmītnes.
Kā sākās Tavs ceļošanas piedzīvojums? Kā Tu izdomāji, ka nevēlies dzīvot parasta cilvēka dzīvi, bet vēlies doties pasaulē?
Man bija 16 gadi un mani labākie draugi – dvīņu brāļi, kādā jaukā vasaras dienā sēdējām pie upes un visi kopā nolēmām, ka mums ir jābrauc ceļojumā. Man, tajā vecumā īsti nekādas motivācijas ceļot vēl nebija – svarīgāk šķita pavadīt laiku ballītēs, izpriecāties, papriecāties un palielam tas arī viss…Bet tomēr nospriedām, ka jāsēžas uz ričukiem un jālaiž apkārt Latvijai. Pagāja aptuveni gads, un pienāca šī diena, kad uzmetām uz pleciem somas un ģitāru, un braucām no Mālpils līdz Kālezeram. Ieplānoto divu, trīs dienu vietā mēs tur aizsēdējāmies uz pusotru nedēļu, un pēc sajūtām likās, ka esam palikuši jau par vietējiem. Un tas bija fantastiski un tik ļoti atmiņā paliekoši, jo satikām daudz jaunus cilvēkus, kuri mūs ļoti laipni pieņēma un visi kopā pavadījām neaizmirstami labu laiku.
Pēc visa tā piedzīvotā un lieliski pavadītā laika, aizbraucot uz mājām, mēs sapratām, ka, ja šādus piedzīvojumus ir iespējams piedzīvot Latvijā, kāpēc gan mums nepamēģināt ko līdzīgu piedzīvot arī ārzemēs!
Mani draugi, būdami divus gadus vecāki par mani, pēc vidusskolas pabeigšanas aizbrauca uz Angliju, lai nodibinātu savu biznesu. Arī es, 11.klasi pabeidzot, un pat nesagaidot gala eksāmenu rezultātus, iesēdos lidmašīnā, un devos uz Franciju, kur mums bija sarunāts tikties ar maniem draugiem – dvīņu brāļiem. Ar stopiem, vilcieniem un autobusiem pa Franciju kopīgi ceļojām pusotru mēnesi, un, protams, ieguvām fantastiskākās emocijas. Viss notika līdzīgi kā pie Kālezera – cilvēki bija tik atvērti un draudzīgi! Gulējām, kur varējām – mums bija teltis, un bija pat naktis, kad pārnakšņojām Parīzes un Marseļas parkos. Vienu vakaru pat nepazīstama meitene mūs paaicināja pārnakšņot pie viņas, kas protams, sākumā pat šķita nedaudz bailīgi, jo kurš gan vēlētos izguldīt savās mājās trīs, tikko satiktus svešiniekus. Bet satraukumi bija lieki, jo patiesi tikām labi pabaroti un ērti izguldīti. Kad pabeidzām Francijas tūri, viens no maniem draugiem nolēma palikt Francijā, bet otrs devās uz Latviju, bet es devos tālāk uz Īriju satikt savu ģimeni. Šajā laikā man ir 18 gadi. Vēl pēc neilga laika ar tiem pašiem draugiem – dvīņu brāļiem, aizbraucām uz Horvātiju un tur noceļojām aptuveni divus mēnešus. Kamēr bijām Horvātijā, mani draugi saprata, ka viņi ir izceļojušies gana un ceļošanas piedzīvojumus turpināt vairs nevēlas. Tajā brīdī es sapratu, ka tāda diemžēl ir dzīve – pieķerties nedrīkst ne cilvēkiem, ne vietām, lai vai jāatzīst, ka saviem draugiem biju pieķēries ļoti. Tā bija viena no manām dzīves labākajām draudzībām, un pavisam noteikti, vienas no visspilgtāk piedzīvotajām atmiņām un kopīgiem piedzīvojumiem. Aizgājām ar kājām uz lidostu, pavadīju viņus, un es paliku. Devos uz to pašu ceļu, pa kuru atnācām, un sāku stopēt. Tikai šoreiz, arvien tālāk, tālāk un tālāk. Jāatzīst, ka pati pirmā stopēšanas reize bija satraucoša un, patiešām, ar trīcošām rokām. Bet tajā brīdī, kad tā pirmā mašīna apstājās, sajūtas bija neaprakstāmas, un es sapratu, ka IR! Šis ir perfekts veids, kā ceļot un iegūt ne tikai lieliskus piedzīvojumus, bet tas ir ideāls veids, kā satikt tikpat lieliskus cilvēkus!
Pēc diviem gadiem, kad biju jau atgriezties atpakaļ Latvijā, paspēju jau izveidot veiksmīgu karjeru Latvijā, un kad pienāca vasara, sajutu sevī dzinuli, ka atkal ir jādodas piedzīvojumos. Tā nu darbā paņēmu atvaļinājumu un ar stopiem aizstopēju līdz pašai Amsterdamai.
Amsterdamā pirmās divas naktis pavadīju parkā, savā teltī. Tad kādu vakaru gāju garā pastaigā pa Amsterdamas ielām un satiku kādu brazīli, ar kuru izveidojās labs kontakts, un nolēmu viņam pavaicāt, vai būtu iespējams pie viņa pārnakšņot. Sākumā viņš svārstījās, bet jau neilgi pēc tam, protams, piekrita. Un lai vai varbūt grūti ir noticēt, un citiem varbūt būtu vēl grūtāk uzticēties pašam cilvēkam, kas izsaka piedāvājumu, ne vienmēr būs tā, ka cilvēks ar tevi gribēs izdarīt ko sliktu…lielākā daļa no viņiem vienkārši grib būt izpalīdzīgi un atbalstīt cilvēkus, kas ceļo ar minimāliem iztikas līdzekļiem pa pasauli!
Runājot par stopiem, vai ir gadījušies kādi interesanti, atmiņā paliekoši stāsti saistībā ar šo pārvietošanās veidu?
Viens no piedzīvojumiem, kas palicis atmiņā, kad šosejas patruļa gan Polijā, gan pašā Nīderlandē apstājās pie manis, kamēr stopēju, un aizrādīja, ka nedrīkstu uz konkrētās šosejas stopēt automašīnas, jo tās šeit brauc uz aptuveni 150/160 km/h. Un es, protams, atvainojos, nogāju no ceļa, sagaidīju, kad viņi aizbrauca, atradu labāku vietu netālu no tās pašas šosejas, kur stopēt mašīnas, pavisam neilgi pēc tam jau nostopēju un aizbraucu!
Turpinot par piedzīvojumiem…
Pēc Amsterdamas piedzīvojuma vasarā, devos atpakaļ uz Latviju turpināt savus darbus, līdz pienāca nākamā gada pavasaris un atkal pieķēru sevi pie sajūtas, kad ir laiks nomainīt vidi. Laikos, kad daudz pavadīju laiku ar saviem dvīņu brāļu draugiem, mums bija kopējs sapnis doties uz Aļasku. Zināju, ka šobrīd viņi vairs nav ar mani, bet došanās uz Aļasku mani nebija pametusi līdz šai dienai un zināju, ka man tur ir jādodas. Neilgi pēc tā, iegādājos aviobiļetes un braucu prom. Visiem ir zināms, kādi apstākļi ir Aļaskā. Internetā no oficiāliem avotiem ir izpētīts, ka aptuveni 20 cilvēki gada laikā mirst, cenšoties šķērsot otro upi, bet mani tas īsti nenobaidīja un domāju, ka es esmu par piedzīvojumiem, neatkarīgi no tā vai būs viegli vai nebūs.
Tā nu aizlidoju līdz Aļaskai, izbraucu cauri visai Aļaskai, izgāju cauri vienam no Aļaskas mežiem, nokļuvu pie astoņu jūdžu ezera, kura arī bija daļa, kur civilizācija bija tikpat kā izmirusi. Pa ceļam satiku vēl pāris vietējos, kuri man sacīja, ka esmu pazaudējis prātu, jo dodos šāda tipa ceļojumā, jo tā, kā izrādās, bija arī aktīvā lāču sezona, un es esmu bez ieročiem vai jebkādiem citiem aizsargrīkiem. Bet, protams, mani bailes nevienā brīdī nepārņema īsti nepārņēma. Biju par šo sapņojis jau no 2012. gada un nebija neviens, kas mani no šī mērķa varētu atrunāt.
Kad nonācu pie šī astoņu jūdžu ezera, kas savā ziņā, ir tāds atskaites punkts, kur īstie piedzīvojumi sākās, es satiku džeku, kurš mani sacienāja ar sviestmaizēm, un viņš man teica, lai vismaz paņemu zvaniņu, kuru zvanot, būtu lielāka iespējamība, ka lāči uz manu pusi nenāks dēļ zvaniņa trokšņa.
Tā nu uzēdu sviestmaizes un paņēmu viņa uzdāvināto zvaniņu un devos tālāk savā piedzīvojumā. Pēc pāris stundu iešanas, man pretī nāk cits džeks – aptuveni 2 metrus garš, ar melnu mēteli un gariem matiem. Viņa vārds bija Tomass. Es biju pilnībā pārliecināts, ka viņš ir šķērsojis otro upi (kuru šķēršojot, aptuveni 20 cilvēki gadā mirst), bet man nebija taisnība. Viņš sacīja, ka upe ir pārāk strauja, lai to šķērsotu. Pēc pāris minūšu intensīvas iedrošināšanas, es viņu pierunāju šķērsot upi kopā ar mani. Upe tajā dienā bija tiešām drausmīgi strauja. Tomass jau bija tuvu pie pārdomāšanas, bet es viņam apsolīju, ka viss būs kārtībā. Un mēs tiešām arī upi šķērsojām, un tajā brīdī, kad mēs to izdarījām, drēgnie laikapstākļi nomainījās uz skaistu saulainu dienu, putniņi čivināja no visām pusēm un tiešām bija sajūta, ka mums bija tas jāizdara, un tagad to izdarot, mūs pārņēma milzīga gandarījuma sajūta.
Šis piedzīvojums man lika saprast par sevi, ka es gribu dzīvot mirklim, būt šeit un tagad. Pēc Aļaskas, devos atpakaļ uz Latviju un aptuveni pēc pus gada no tā brīža, mani darbi Latvijā beidzās, un 2018.gadā sāku savus pilna laika ceļojumus. Tad vēlreiz izceļoju Eiropu, tajās daļās, kurās vēl nebiju bijis, un pavisam neilgi pēc tam savos sociālo tīklu profilos ievietoju postu par to, ka plānoju doties uz Āfriku. Piedāvāju cilvēkiem uzrakstīt viņu vārdu uz sava busiņa ar ideju, ka viņi man uz konta uzskaita 10 eiro kā atbalstu un par to, savā veidā, ļaušu viņiem doties kopā ar mani šajā ceļojumā, regulāri daloties visā piedzīvotajā, savos sociālo tīklu profilos. Cilvēki tiešām bija atsaucīgi, beigās ar mani kopā ceļojumā devās aptuveni 200 cilvēku un sapratu, ka nu vairs man tiešām nav variantu, un man ir jādodas uz Āfriku!
Kad biju jau kādu laiku Āfrikā, uznāca kovida krīze, un tādēļ, dabūju Āfrikā pavadīt vairāk vai mazāk veselu gadu. Pēc tam es atgriezos Latvijā, padzīvoju tur aptuveni sešus mēnešus, un tad atkal devos tālāk Eiropā. Tiku līdz Turcijai, kur satiku arī savu draudzeni. Tālāk mēs abi devāmies uz Nepālu, kur pavadījām aptuveni 7/8 mēnešus, pēc tam padzīvojām arī Kiprā aptuveni pusotru mēnesi, pēc tam atkal devāmies atpakaļ uz Turciju. Neilgu laiku pēc tam devāmies tālāk uz Ameriku, tur uztaisījām mazu projektiņu… Tad devāmies tālāk uz Meksiku, kur apceļojām apkārt valstij aptuveni sešos mēnešos. Tad kādu laiku periodiski dzīvojāmies gan pa Ameriku, gan pa Meksiku. Tad vienā brīdī katrs gājām savu ceļu, viņa palika Amerikā, un es uz Guatemalu, kur nodzīvoju aptuveni 4,5 mēnešus. Pēc tam devos uz Kolumbiju, kur arī nodzīvoju kādu brīdi, tad padzīvoju arī Zviedrijā aptuveni divus mēnešus un pēc tam vēl kādu brīdi Īrijā, un tagad esmu šeit – Faroe salās.
Vai Tev ir viena mīļākā valsts no visām, kurās esi uzturējies?
Nevaru pateikt, kas ir vai nav mīļākā valsts, bet noteikti visspilgtāk atmiņā ir palikusi Sierralione Rietumāfrikā. Jau pats pirmais brīdis šķēršojot robežu, bija sajūta, ka labāka enerģija nekur nav bijusi! Kad visi papīri jau tika sadarīti, mēs bijām ceļā uz Free Town (Sierraliones galvaspilsēta), un, kad mēs tur ieradāmies, es tiku apzagts no braucošas mašīnas – burtiski, no braucošas mašīnas, man izrāva telefonu, kurš bija nolikts blakus spidometra rādītājam.
Bet neskaitot šo mazo incidentu, cilvēki kopumā tiešām tur bija super atsaucīgi. Jau pēc pāris dienām es tiku pamanīts, kā arī cilvēki zināja, ka es tiku apzagts. Mani pat vairākas reizes uzaicināja uz dažādām vietām – viena no tām pat bija diezgan augstas klases restorānā, kur īpašnieks bija īpaši laipns, un tiešām mani sacienāja ar daudz un dažādiem gardumiem, sacīdams, ka viņš nevēlas, lai es padomāju, ka viņi visi tur ir slikti cilvēki vai zagļi, un vēlas, lai es jūtoties kā mājās.
Vienu citu dienu, braucot ar savu skeitborda dēli, man blakus sāka braukt džeki, kuri man centās ar rokām parādīt, lai apstājos. Izrādās, džeki, kas nāk no Nigērijas, un šeit strādā par inženieriem, arī bija dzirdējuši par manu apzagšanas incidentu, un uzdāvināja man 100 dolārus.
Jā, Sieraliona tiešām ļoti spilgti palikusi atmiņā – vienu brīdi pat dzīvoju tur kopā ar beach boys, kuri dzīvo pludmalē, no zariem uztaisītās mājiņās. Tie ir cilvēki, no kuriem vietējie iedzīvotāji izvairās, ar tādu domu, ka viņi varētu būt bīstami. Es ar viņiem kopā dzīvoju… protams, sākumā viņi centās mani kaut kādā veidā izmantot, bet es parādīju savu nostāju, es parādīju to, ka es esmu pilnīgi tāds pats, kā viņi… viņi dzīvoja savās zaru būdiņās, un arī es knapinājos ar riekstiņiem vai banāniem, īsti pa dienu kārtīgu ēdienu nepaēdot. Beigu beigās, kopā ar viņiem es nodzīvoju mēnesi, un man patiešām negribējās braukt prom.
Vai ir kāda vieta pasaulē, kurā Tu vairs negribētu atgriezties?
Nav tā, ka ir tādas vietas, kur es tiešām nevēlētos atgriezties, bet laikam, ka jāsaka, I`m done with Mexico. Gadu tur nodzīvoju, un ar to pietika. Meksikā es piedzīvoju daudz tādu lietu, kādu cilvēki braukājot apkārt pa pasauli ik pa laiciņam, nepiedzīvo visa sava mūža laikā…tur tiešām bija daudz lietu, kas notika. Meksika, un, piemēram, tā pati Āfrika – tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Āfrika ir palikusi manā sirdī, jo es tik tiešām tiku pieņemts uzreiz, savukārt, Meksikā man bija jāpierāda kaut kas, man bija jāizlien ārā no biksēm, un beigu beigās es tāpat būšu Gringo (tūrists). Bet, diemžēl, tāda ir palielam visa Latīņamerika… bet, interesants fakts, ka maiji un acteki (Meksikas senie cilvēki), patiesībā ir cēlušies āfrikāņiem, un viņi bija tie, kas pirmie nonāca tajā zemē. Pirmie, kas iemācīja maijiem visu, ko viņi zināja. Tās tik tiešām ir ļoti plašas vēsturiskās studijas, kam tikai nesen esmu sācis iet cauri, un Guatemalā es satiku vienu džeku no Gambijas, un viņš bija tas, kurš man pavēra šī tipa informāciju, pēc kuras man parādījās stipra interese par to.
Bet atgriežoties pie tā, kas ir viena no stulbākajām pieredzēm, ko piedzīvoju Meksikā – kad biju vēl Amerikā, es nopirku motormāju, ar kuru šķēršoju visu Ameriku, iebraucu Tihuānā, un, no Tihuānas aizbraucu uz Tekati, kas atrodas ļoti netālu no Amerikas un Meksikas robežas. Internetā biju sakontaktējies ar vienu džeku, kurš pats ir no Kalifornijas, bet Tekatē viņam pieder māja, kurā viņš atļāva man palikt. Tā nu paliku tur, bet turpat ar mani vienā mājā dzīvoja viens puisis, kurš bija varbūt gadu jaunāks vai vecāks par mani. Un viņam bija arī tēvs, kurš dzīvoja tieši pretī mājai, kurā dzīvoju es, un kurā dzīvo arī šis puisis – viņa dēls. Un stāsts ir tāds, ka tēvs, cik nopratu, gāja kaut kur strādāt par kapeikām, savukārt, viņa dēls, ar kuru man bija paredzēts dzīvot kopā vienā mājā, dzer tik aliņus un citus alkoholiskus dzērienus, un gaida, kad tēvs viņam atnesīs pusdienas vai vakariņas. Tā nu es tur dzīvoju ar viņu vienā mājā. Pirmo nedēļu viss likās ļoti forši, un tad, pēkšņi pēc nedēļas, viss ļoti krasi mainījās. Viss sākās ar to, ka viņiem bija radusies sajūta, ka es viņus kaut kādā veidā izmantoju, jo taču visi baltie cilvēki izmantojot meksikāņus. Pēc tam arī sākās apčakarēšanas mēģinājumi ar naudām no viņu puses. Viņi mēģināja piedāvāt man palīdzību, un sākumā es pat uzķēros – man bija nepieciešama palīdzība ar jumta uzlikšanu manai motormašīnai un viņi piedāvājās to izdarīt. Man par to paprasīja 200 dolārus, un lai vai summa nav no tām mazākajām, es tomēr piekritu, jo likās, ka ja jau viņi man šādu piedāvājumu izsaka, viņi drošvien ir profesionāļi šajā jomā. Un tad nu beigās paliku ar sačakarētiem materiāliem, kā arī nekas nebija izdarīts tā, kā to vēlējos, un izdarīto darbu izdarīja ārprātīgi sliktā kvalitātē. Un tad, kad pateicu, ka es nemaksāšu par to, jo mana motormašīna bija vienkārši sačakarēta, mani draudēja par to nogalināt, jo atrodos viņu zemē, un uzdrošinos nemaksāt par nekvalitatīvu darbu. Iedevu viņiem 50 dolārus, ar ko, protams, viņiem nebija gana, tāpēc viņi piezvanīja manam paziņam, kuram piederēja māja, un arī viņš izklausījās sabijies. Teica, ka labāk tomēr viņiem ir samaksāt, jo atrodamies karteļa priekšpilsētā un neviens nekad līdz galam nevar zināt, kāds tādai situācijai varētu būt iznākums. Samaksāju viņiem vēl 100 dolārus, lai tikai viņi liktos mierā. Nākamajās dienās es visu pārstrādāju, un sapratu, ka šajā zemē es vairs neuzticēšos nevienam un es darīšu visu pats. Sapratu, ka labāk tad ir lietas sačakarēt pašam, nekā ļaut sačakarēt citiem un vēl par to maksāt palielu naudu.
Tā nu es esmu pēdējās lietas pabeidzis savas motormājas jumtam, un manam mājas biedram un viņa tēvam uznāca kārtīgi melnie. Un tā, ka kārtīgi melnie – viņi palika super dusmīgi un sāka bļaustīties rupjos vārdos. Es turpināju darboties pie sava jumta, kad pēkšņi dzirdu, ka viens no viņiem izšķaida pudeli pret mašīnas durvīm, kas nepiederēja ne man, ne viņiem.
Uzrakstīju ziņu mājas īpašniekam, un viņš piezvanīja viņiem, vaicājot, kāpēc viņi tā darīja. Uz ko viņi viņam atbildēja, ka es esot viņiem samelojis, un tādēļ viņi esot dusmīgi. Pēc piecām minūtēm, kad viņi beidza zvanu ar mājas īpašnieku, redzu, ka viņi man atkal tuvojas, un viņu acīs var redzēt, ka viņi ir gatavi cīņai. Sākās atkal ļoti rupju vārdu izbļaušana – ar kādām tiesībām es esot piezvanījis mājas īpašniekam un nosūdzējis viņus, kāda man esot starpība, ko viņi šeit darot u.t.t.
Viņi tik ļoti sadusmojās, ka sāka man mest ar alus bundžām, un vienā brīdī es neizturēju, un es nokāpu lejā no tā sava jumta un vaicāju viņiem, kas notiek un kāpēc tik šausmīga agresivitāte! Un tad tik sākās…tā puiša tēvs, kurš augumā man bija aptuveni līdz krūtīm, sāka censties man iesist. Pa to laiku pats puisis aizskrēja pēc beisbola nūjas un sāka ar to vicināties pret mani. Man ir brilles, un bez tām palielam varu nosaukt sevi par aklu. Pieminu to tādēļ, ka vienā brīdī brilles man no acīm nokrita, un tās tika paspertas labu gabalu no manis, un kā vēlāk izrādījās, tās tika arī sašķaidītas. Un te nu es esmu – neredzīgs, un cenšos sevi aizstāvēt no diviem meksikāņiem. Kaut kādā veidā pamuku no viņiem, pārlecu pāri žogam un centos meklēt palīdzību pie citu māju durvīm. Pilnīgi visi māju īpašnieki, pie kuriem biju pieskrējis, teica, ka man nepalīdzēšot un lai tieku pats galā ar savām problēmām.
Bija arī vairāki gadījumi, kad mani centās apčakarēt policija, kā piemēram, mēģināja apgalvot, ka esmu pārkāpis braukšanas ātrumu, lai gan biju pilnībā pārliecināts, ka neko neesmu pārkāpis, jo vienmēr mašīnā turu kameru, kurā parādās arī spidometrs, tāpēc pārliecināt mani, ka esmu pārkāpis braukšanas ātrumu bija diezgan nereāli, bet viņi tiešām ļoti centās, pat pēc tam, kad parādīju savu reālo braukšanas ātrumu spidometrā.
Vai ir kas tāds, ko Tu varētu ieteikt cilvēkiem, kas arī vēlas ceļot ilgtermiņā, bet viņus vienmēr kaut kas attur un viņiem neizdodas to realizēt?
Pirmkārt, tas, ar ko noteikti būtu jāsāk, ir plāna izveidošana. Cik ilgi tu to vēlies darīt, ko tu gribi redzēt un apskatīt, kas ir tavas prioritātes, kāds ir tavs budžets – vai tu vēlies dzīvot augstas klases apartamentos un ēst augstas kvalitātes ēdienus restorānus, vai tomēr tev pietiek ar mājās pagatavotu ēdienu un tev vienkārši ir nepieciešama vieta, kur pārnakšņot, nomazgāties un aiziet uz tualeti.
Jo patiesībā, ceļot lēti ir diezgan vienkārši. Kā, piemēram, man, šobrīd atrodoties Faroe salās, kas skaitās viena no dārgākajām valstīm pasaulē, bet es dienā uz ēšanu iztērēju aptuveni 10 līdz 12 eiro, lai gan citi cilvēki tērē aptuveni 50 eiro.
Protams, saprast arī, kāds būtu atvaļinājuma laiks, ko tu varētu paņemt, kamēr ceļo, gadījumā, ja darbu nevar darīt attālināti, vai arī, protams, vai esi gatavs pilnībā aiziet no darba un pēc tam sākt darīt kaut ko citu.
Otrkārt, ir ļoti svarīgi izvērtēt, cik ļoti tu esi gatavs izkāpt no savas komforta zonas. Ceļojot, vienmēr jārēķinās ar to, ka būs jāizkāpj no savas komforta zonas – viss ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā tu esi gatavs to darīt. Bet, manuprāt, tā ir viena no skaistākajām lietām, ko darīt savas dzīves laikā, jo kamēr nekāpsi ārā no savas komforta zonas, tikmēr tādus patiesi īstus piedzīvojumus un jaunus iespaidus par dzīvi nebūs viegli sameklēt! Galvenais ir saņemt drosmi noriskēt, un ļauties tam, kur dzīve tevi nes!
0 Comment